Gads pēc Arābu Pavasara

Pēdējos gados, katras ziemas beigas pavadu minoties pa Austrumu zemēm, arī šis gads nav izņēmums. Mērķis nav konkrēta valsts, vai kāds sen lolots sapnis. Zinu tikai to, ka vēlos atkal un atkal atgriezties pasaules daļā, kuru esmu iemīlējis, taču manu izvēli un praktiskos risinājumus liela mērā nosaka pragmatiski apsvērumi. Valsti uz kuru lidošu, nosaka AirBaltic. Nē, viņi nav mani sponsori, biļetes pērku pats, tomēr manu gala lēmumu ietekmē cena. Nacionālā aviosabiedrība nodrošina reisus uz Tuvajiem austrumiem, piedāvājot zemu cenu. Daudzi rudens vakari nereti paiet, meklējot to īsto un vienīgo biļeti. Šoreiz izdevās iegādāties lidojumu Rīga – Telaviva (Tel Aviv) – Rīga, kas kopā ar velosipēdu man izmaksāja 128 latus. Ir novembris, jālido februāra beigās. Laiks plānošanai un izzināšanai ir pietiekams, tomēr kā jau vairumam cilvēku ierasts, viss notiek pēdējā brīdī. Izraēla ir neliela valsts un 3 nedēļas tur nebūs ko darīt, tādēļ skatos uz kaimiņvalstīm, atstājot Telavivu (Tel Aviv) kā izejas punktu. Sīrija – smags jautājums (pat šobrīd – 20 mēnešus pēc nemieru sākšanās), tādēļ par prioritāti izvirzot savu drošību, šī valsts tiek atstāta citam gadam. Meklējot informāciju par reģionu, par ceļojumiem, sāku apjaust, ka tas ir ļoti iecienīts tūristu galamērķis. Nu, tad šoreiz arī man būs iespēja sajusties kā „cilvēkam” un apskatīt vietas, ko brauc lūkot vai visa pasaule. Tik vien mani no lielās ļaužu masas atšķir viena nianse – ceļoju ar velosipēdu. 
Pēc konsultācijām ar ceļotājiem, kuri tur bijuši, tiek rūpīgi plānots un detalizēti sastādīts brauciena maršruts. Neaprobežojoties tikai ar Āziju, iekļauju arī Ēģiptes Āfrikas daļu.
`Gads pēc Arābu pavasara` – nosaukums manai ekspedīcijai top sadarbībā ar manu galveno sponsoru (arī manu darba vietu) tūrisma un sporta preču uzņēmumu Gandrs. Tieku pie ceļojumam ārkārtīgi būtiskiem atribūtiem – velosipēda rāmja, aprīkojuma un rezerves daļām, somas un drēbēm. Iegādāts, vai kā citādi iegūts viss nepieciešamais nodrošinājums, lai, atbilstoši ekipēts, varētu doties ceļā… Būs interesanti un noderīgi paskatīties kā pašlaik dzīvo cilvēki valstī, kur pavisam nesen notika milzīgi protesti, kā rezultātā ir izdevies panākt pārvaldes izmaiņas.
Nav tā, ka man ir vienaldzīgs galamērķis un mazsvarīga paša drošība. Mani satrauc Jordānijas ziemeļi pie Sīrijas robežas, kā arī iedveš bijību Ēģiptes tuksnešu ceļi, kur pēdējo mēnešu laikā ir aplaupīti un nolaupīti desmitiem tūristu. Pirms gada plašsaziņas mēdijus pāršalca vēsts, kura lika neviena vien ceļotāja elpai bailēs aizrauties – Libānā Beka ielejā pie Sīrijas/Izraēlas robežas, 2011. gada martā nolaupīti Igauņu velotūristi. Pēc vairāku mēnešu turēšanas gūstā, viņi tika atbrīvoti. Tas vai un cik par viņiem tika samaksāts, nekad netiks atklāts, bet domāju, ka mēs visi tāpat saprotam… Daudziem šķiet, ka manī virmo karstgalvība un ceļotdegsme aptumšo cilvēcīgos piesardzības un baiļu instinktus. Arī es aizdomājos, jūtu, šaubos un izzinu… Sazinājos ar vienu no nolaupītajiem – Augustu Tillo (August Tillo) lai noskaidrotu, kas un kā. Viņš bija ļoti atsaucīgs un izrādija neviltotu interesi par manu ekspedīciju. Sarunas laikā velobraucējs atklāti izstāstīja kā viss noticis ar viņiem. Uz manu jautājumu: „ Kā lai izvairos no nolaupīšanas?”, viņš vien noteica: „Tas nav iespējams! Vari palikt mājās sēžot uz dīvāna un skatoties TV!” Vēl ceļotājs piemetināja, ka arābu valodas pamatfrāžu zināšana, Korāna cildināšana un muļķa tūrista tēlošana ir lietas, kas Tevi var paglābt no nogalināšanas. Tiku piekodināts, ka noteikti jāinformē Latvijas ārlietu ministriju un vairākās somas kabatās jāizvieto pases kopijas. Augusts ir uzrakstījis grāmatu par nolaupīšanā piedzīvoto, es gan pie sevis klusā cerībā nodomāju, ka manā ceļojuma aprakstā nenāksies iekļaut šādu šaušalīgu nodaļu…
Runājot par Izraēlas vēstniecību Rīgā…
Sazvanījos ar konsulātu, lai noskaidrotu detalizētu informāciju par ieceļošanas iespējām Izraēlā ar Irānas vīzu pasē, kura manu personu apliecinošo dokumentu rotā kopš pagājušā ceļojuma. Kad vēlējos uzzināt par robežu šķērsošanu un citām lietām, vēstniecības pārstāve atzina, ka neesot kompetenta atbildēt uz maniem jautājumiem, taču solījās visu noskaidrot un atzvanīt. Lai gan apmaiņa ar solījumiem notika turpmākās 10 dienas, komunikācija joprojām bija nerezultatīva. Vēstniecība nespēja man līdzēt. Atzīstu, ka nomainot pasi būtu atvieglojis dzīvi gan sev, gan procesā iesaistītajiem, taču viegla maize acīmredzot nav manā gaumē. Pilnībā pārliecinājies, ka Izraēlas vēstniecība savus pamatuzdevumus nepilda, sameklēju visu iespējamo un vajadzīgo informāciju internetā un biju gatavs ceļojumam.
Ak, jā, vēl jānodrošina sevi ar telefonsakariem. Pēc ļoti nelāgās pieredzes ar LMT viesabonēšanu Irānā, devos un klientu centru, lai noskaidrotu situāciju par Izraēlu, Palestīnu, Jordāniju un Ēģipti. LMT sola, ka viss darbosies, jo šīs ir vairāk vai mazāk standarta tūrisma valstis. Nevar teikt, ka viss izgāja gludi, taču problēmas, salīdzinot ar Irānu, bija krietni mazākas.
Arī apdrošināšanas kompānija apliecina, ka viss būs labi un kompensēs visus riskus, protams, līdz nolaupīšanai. 23 Ls samaksāti par 3 nedēļu paaugstināta riska ceļojumu.
Vēl daži sagatavošanās pasākumi, kas saistīti ar komunikāciju. Reģistrējos Latvijas ārlietu ministrijā, norādot savu maršrutu, saviem draugiem atstāju rīcības norādījumus, gadījumam, ja tomēr ar mani viss nenotiek kā plānots. Zvans ministrijai, minētajam igauņu kolēģim Augustam (August), kurš tālāk sazināsies ar Igaunijas ārlietu ministriju, kurai vismaz ir reāla pieredze nepatikšanu risināšanā.
Pēdējie velosipēda testi -20 grādu Latvijas ziemā ir pabeigti, fiziskā forma uzlabota, kombinējot riteņbraukšanu ar skriešanu, esmu gatavs doties nezināmajā.
Kā jau ierasts, nav problēmu ar velosipēda un mantu nokomplektēšanu, jo tas darīts jau daudzas reizes. Šoreiz viss ir pat vieglāk, jo gatavojos temperatūras amplitūdai no 0 – +30 grādiem. Velosipēds ar visu aprīkojumu un somām sver 21 kilogramu.

Esmu gatavs sajust karstumu


Lidostas procedūra jau labi zināma, tādēļ viss notiek bez aizķeršanās. Priekšā 3,5 stundu vēls vakara lidojums uz Telavivu (Tel Aviv). Lidmašīna pilna, tomēr man neviens blakus nesēž, tādēļ varu labi atpūsties. Nosēžamies īsi pirms pusnakts, lidosta milzīga, izlases kārtībā tiek atlasīti ceļotāji uz ekspresinterviju – jautājumi par brauciena mērķi, maršrutu un atpakaļ došanās laiku. Nonāku līdz pasu pārbaudei, kur sākas problēmas. Ieraugot manu Irānas vīzu, tieku palūgts uzgaidīt stūrītī uz krēsliem. Lai gan lieku par sevi manīt, tomēr apaļu stundu neviens neizrāda interesi par mani. Beidzot no viena robežsarga tieku pārspēlēts pie maiņas vecākās, kura atsevišķā telpā sāk mani iztaujāt. Izstāstu visu stāstu par Irānu ar krietnu melu devu, jo saprotu, ja atklāšu, ka lielākoties dzīvoju pie vietējiem un, ka man ir kontakti Irānā, tad šeit pavadītā stunda liksies tīrais nieks, salīdzinājumā ar to, kas man tiks likts priekšā. Solos nebraukt uz Palestīnu, norādu precīzu kontaktinfo un tieku palaists. Vēl pēc 30 min uz atsevišķas lapas tiek iespiests Svētās Zemes zīmogs un es beidzot oficiāli esmu Izraēlas Valstī. Ir trīs naktī, salieku velosipēdu, pārģērbjos un mazliet noliekos uz auss, lai jau sešos ar pirmo gaismiņu būtu gatavs doties ceļā.

Pirmie metri pie Ben Gurion lidostas


Dzestrs rīts, vien +10 grādi. Pa ātrgaitas automaģistrāli dodos uz Telavivu (Tel Aviv) Viss sakopts…, viss tīrs… Saprotams, ak, jā, es taču esmu Izraēlā, kas ir tik ļoti līdzīga garlaicīgajai, civilizētajai Eiropai. Telavivas (Tel Aviv) Vidusjūras piekrastē daudz sportistu – skrien, brauc ar velo. Iekļaujos plūsmā un gar jūru pa veloceliņu dodos uz ziemeļiem. Drīz vien pārēju uz ātrgaitas šoseju un mierīgā tempā turpinu virzīties uz Izraēlas ostas pilsētu Haifu (Haifa). Spīd saule, pūš auksts vējš – lieliski braukšanas apstākļi februāra mēnesī. Ik pa laikam nelielas atpūtas, piebraucu arī pie jūras, tomēr nepeldos, jo šķiet par vēsu. 

Ceļā uz Vidusjūras piekrasti

Patiesībā visa diena paiet tādā nelielā transā, jo kopā mijas vides maiņa, minot Izraēlas ceļus, kā arī tas, ka naktī nav sanācis laika pietiekamai atpūtai.

Haifa – tipiska ostas pilsēta ar milzīgiem kruīza kuģiem un vairākiem tūrisma apskates punktiem, kas gan man iet secen, jo tieši šodien ir slēgti. Vakarā man jābūt Nāceretē (Nazareth),jo ir sarunātas naktsmājas, tāpēc lieki nekavējos. Pēc improvizētajām pusdienām ceļmalas veikalā, man ir skaidrs, ka Izraēla ir dārga, pat ļoti dārga valsts. Man ir autoceļu karte, tomēr Izraēla ir vienīgā valsts, kuras kartes neesmu ielādējis savā telefona navigācijā, tādēļ atrast konkrēto adresi nav viegli. Nācerete (Nazareth) atrodas kalnos – pirmais nopietnais 10 km pretkalnabrauciens. Savas pirmās naktsmājas esmu sarunājis izmantojot http://www.couchsurfing.com palīdzību, pie kāda krievu pāra. Iepriekš gan esmu karti apskatījis caur googlemaps, tāpēc braucu pēc atmiņas un ar nelielu vietējo palīdzību, nedaudz pirms norunātā laika, klauvēju pie 3. stāva dzīvokļa durvīm. Viņi ir ļoti pārsteigti, ka esmu ieradies, esmu atradis un, ka patiešām esmu ar velosipēdu. Dzīvoklis, maigi sakot, ir nekārtīgs un ļoti netīrs, tomēr gulēt bez maksas dārgā valstī ir lieliski.

Manas pirmās naktsmājas


          Kopā aizdodamies vakariņās uz vietējo hotdogotavu, kur man tiek izmaksātas vakariņas. Uzzinu sev svarīgu informāciju par valsti, drošību, laika apstākļiem un cilvēkiem. Gazas sektora tuvumā patiešām nav vēlams atrasties, jo ik pa laikam tur notiek abpusēja raķešu apmaiņa. Džeka vecāki dzīvo, pavisam netālu no robežas un zina, ko nozīmē iknedēļas slēpšanās bumbu patvertnēs.


1. dienas GPS fails

Otrā diena sākas agri, jau mazliet pēc 06:30 uzsāku savu ceļu uz Jordāniju. Ripo viegli, jo braucu iekšā bedrē. Pa ceļam, degvielas uzpildes stacijās, izmantoju bezmaksas WIFI, lai tviterī ierakstītu kādu teikumu no sava piedzīvojuma. Ceļš joprojām ved lejup, jau atrodos zem jūras līmeņa.

Ceļā uz Izraēlas/Jordānijas robežu

 Pusdienlaikā esmu nonācis līdz Izraēlas / Jordānijas robežpārejas punktam, kas ir viens no tikai diviem strādājošajiem starpvalstu sauszemes punktiem.  +21 grāds un -250 metri, silts, saulains laiks. Kā jau sagaidāms, divu naidīgu valstu robežas šķērsošana nebūs viegla. To nevar šķērsot ar velosipēdu, tas ir jāievieto autobusā, kas reizi stundā pārved ceļotājus starp valstīm, dubultā pārbaude katrā pusē, kas vainagojas ar pietiekami sālītu „pasākumu”. Tātad vispirms pases pārbaude, lai iekļūtu robežzonā, tad 15 Ls termināla nodeva par izceļošanu no valsts, zīmogs pasē (manā gadījumā uz atsevišķas lapas, lai nebūtu ‘sabojāta’ pase) un tad jādodas gaidīt autobusu, kas 500 metrus pārvedīs līdz Jordānijas terminālim. 0,80 Ls par autobusu jau šķiet sīkums.

Jordāna (Jordan) – abu valstu robežupe

 Jordānijas pusē uzreiz dodos pie lodziņa, kur apmaiņā pret 16 latiem tiek izsniegta tūrisma vīza, tālāk seko stāvēšana rindā pēc zīmogiem, lai oficiāli iekļūtu valstī. Visbeidzot somu skenēšana, līdz galu galā esmu brīvs. Nu, vismaz tajā brīdī es tā domāju…, kad mani piepeši aptur robežsardze un neļauj braukt ar velo. Izrādās līdz lielceļam 3 kilometrus var mērot tikai ar taksi, jo cilvēku kustība tur ir bīstama un aizliegta. Pēc ilgām sarunām ar taksistiem un robežsargiem, nonākam pie secinājuma, ka velosipēdu nevarēs ielikt taksī un man tomēr ļauj pašam turpināt ceļu.

Uzreiz jūtams, ka esmu arābu zemē – cilvēki labsirdīgi, izrāda uzbāzīgu interesi, grib runāties, apkārt valda netīrība. Sākumā bieži vien tieku apturēts, jo vietējie izdzīvotāji vēlas ar mani aprunāties, vēlāk gan saprotu, ka tādā tempā, es nekur tālu netikšu, tāpēc turpmāk apstājos tikai tad, kad man tas ir nepieciešams. Nāves ielejā ir silti – šeit ir mūžīgā vasara, lieliski apstākļi, lai audzētu dārzeņus un augļus, katrs pierobežas ciemats sev nodrošina iztiku ar zemkopību. Man ir pienācis laiks beidzot doties augšup, griežu pa kreisi uz Ammānas pusi. Jau kalna otrajā kilometrā saprotu, ka tik lēni braucot, es šovakar netikšu līdz Jordānijas galvaspilsētai, tādēļ gaidu kādu transportlīdzekli, kuram iesēsties astē. Man veicas un jau pēc brīža turos aiz vieglā kravas auto, kas ved aizdomīgi slikti nostiprinātu gurķu kravu. Sākumā tā bailīgi ik pa laikam ‘aizņemos’ pa vienam, vēlāk gan redzot, cik daudzi tā vienkārši izkrīt, ēdu cik vien spēju. 

Gurķu auto

Auto vadītājs redz, ka es turos un nemaz neprotestē, diemžēl gan mūsu ceļi šķirās, sirsnīgi atvadoties gurķi un riteņbraucējs turpina virzīties uz galamērķi, katrs pa savu šoseju. Stundas laikā jau esmu ticis līdz 1000 metriem virs jūras līmeņa. Pa ceļam ieturu arī pusdienas un uzlādēju telefonu ceļmalas krodziņā.

Kalni, kalni, turpinu lēnām rāpties augšup līdz Ammānai. (Amman) Pilsētā iebraucu līdz ar tumsu, kā jau ierasts Austrumu valstīs, satiksme manāmi atšķiras no Eiropas, tādēļ šeit ir jāiespringst – tomēr sveša, liela pilsēta, tumsa, kā arī straujie nobraucieni, dod lielu adrenalīna devu. Lai visu nesarežģītu, telefona navigācijā ievadu savu jau iepriekš rezervēto hosteli un ienirstu pilsētas satiksmē. Spēle ir sākusies un es traucos starp automašīnām. Šovakar uzvara ir manā pusē un es veiksmīgi nonāku līdz naktsmītnei. Pieklājīgs hostelis Ammānas (Amman) centrā par nieka dažiem latiem. Vakarā vēl neliela pastaiga pa pilsētu un vakariņu medīšana.
Istabiņā esmu kopā ar kādu fotožurnālistu no Nīderlandes, kurš tikko kā atgriezies no Sīrijas. Ar pārtraukumiem, pavadījis tur vairākus mēnešus, stāsta par patiešām zvērīgām slepkavībām un bezcerīgo situāciju, par ieslodzījumā pavadīto laiku, es ar šausmām un reizē ar neviltotu interesi  klausos. Viņš ir pārguris no tā visa un pateicoties manis dotajam ibumetīnam, spēj atslēgties un mierīgi aizmigt.

2. dienas GPS fails

Trešo dienu ievada tikšanās ar Khaledu (Khaled) – jau iepriekš iedotu kontaktu. Khaleds ir moderns vietējais, kurš strādā aviokompānijā un ir daļu no dzīves pavadījis Eiropā. Brokastīs ēdam vietējo pārtiku un plānojam kopīgu izbraucienu ar velosipēdiem.

Brokastojot

 Rīts ir vēss un mazliet līst. Sarunājam tikšanos pēc stundas Ammānas (Amman) otrā galā, lai kopīgi veiktu (no)braucienu līdz Nāves jūrai.   

Khaleds sarunājis pie kāda lielveikala tikšanos ar vēl vairākiem riteņbraucējiem. Taču no viņa paša mums visiem ir jāatvadās, jo Khaleda velosipēdam ir caura riepa un kā vēlāk izrādās, arī pārlūzusi aizmugurējā ass. Kopā ar pārējiem diviem riteņbraucējiem, dodamies Nāves jūras virzienā. Līst! Bet kā vēlāk izrādīsies, tā bija vienīgā stunda ceļojumā, kad braucu pa slapju asfaltu. Sarunu pavadīti esam nonākuši līdz lielajam nobraucienam, kur pēc 10 kilometriem jau esi vairāk kā 1000 metrus zemāk. Vietām ir tik stāvs, ka ātrums pieaug līdz 90km/h, savukārt līkumos ir jāsabremzējas līdz 20km/h. Bīstams, adrenalīna pilns nobrauciens starp automašīnām. Atvadāmies, jo mūsu ceļi šķirās, es dodos uz piekrasti, bet mani rīta kompanjoni ar autobusu atpakaļ augšā uz Ammānu (Amman).

Kopīgajā nobraucienā uz Nāves jūru
Ierasta parādība

Turpinu ceļu gar Nāves jūru, ir piektdiena (brīvdiena) un neskatoties uz apmākušos un vējaino laiku, pludmales ir pilnas. Sākumā kūrortzona, vēlāk tikai jūra, lielceļš un klintis. 

Mans trīs nedēļu skats

Pirmais skats uz mirušo jūru

 Beidzot atrodu kādu pieejamu bezmaksas pludmali, nonesu velosipēdu lejā, piesaistot neviltotu interesi par sevi. Beidzot esmu pie slavenās Nāves jūras, vēl tik atliek iegulties ūdenī, lai būtu zemākajā vietā uz zemeslodes. Akmeņaina, vēsa vieta, nopeldos tikai ķeksīša pēc – interesanti gan, patiešām grozies kā gribi, bet vienalga turies virs ūdens kā pludiņš. Nomazgājos ar līdzpaņemto ūdeni, tad seko fotosesija ar vietējiem, nogurdinoši, bet atteikt nespēju.

Kopā ar vietējiem
Mans ceļš turpinās, veikalu joprojām nav, kas nozīmē, ka arī pusdienu nav. Izžuvušas upes, klintis un nebeidzamais skats pār Nāves jūru. Ir jau dziļa pēcpusdiena, kad sasniedzu kādu ciematu – veikals, telefona uzlāde un atpūta. Sēžu pārdomās par savām nākamajām naktsmājām, hmm, man tādu nav, pat pēc kartes skatoties, turpmākajos 100 kilometros nekā apdzīvota nav. 

Tālumā redzamas manas nākamās naktsmājas

Turpinu braukt, līdz ar tumsu nonākot sāls rūpnīcas degvielas uzpildes stacijā. Ieejot necilajā būdiņā, mani sagaida vairāki, pie TV sēdoši vīrieši, komunikācija nav viegla, jo man zināmās valodas, te neviens nezin. Bez jautājumiem, man tiek pasniegtas kāda strādnieka vakariņas, neatsakos, ieturot maltīti, mēģinu noskaidrot naktsmāju jautājumu. Viss notiek bez steigas, te neviens nekur nesteidzas. Tomēr tas nenozīmē, ka jautājums netiek risināts, pēc brīža dodos uz netālu esošās sāls rūpnīcas kojām – pie viena no strādniekiem. Viss ir aizdomīgi netīrs, tomēr manu izbrīnu ātri vien kliedē atskārsme, ka esmu taču pie arābiem. Sarunājam, ka celšos jau piecos, jo man jādodas tālāk, kā arī naktsmāju devējam darbā sākas maiņa. Mana pirmā nakts 400 metrus zem jūras līmeņa.

3. dienas GPS fails


Ceturtā diena sākas tumsā. No atsaucīgā darbinieka uz atvadām saņemu čipsu paku un pudeli alus, pateicos un dodos ceļā. Cik lieliski ir sagaidīt saullēktu pasaules zemākajā vietā, atrodoties uz velosipēda! Šeit pat no rīta ir virs 20 grādiem. 

Rīta skats tālumā
Drīz vien griežu pa kreisi, lai dotos augšup kalnos. Jā, zinu, ka šis būs grūtākais kāpums mana ceļojuma laikā. Ceru uz kādu auto, tomēr šis ir mazapdzīvots reģions un ir sestdienas rīts, tāpēc man atliek vien pašam vairākas stundas lēnām braukt augšup pa ārkārtīgi skaistu ceļu.

20 kilometros uzbraucu 1400m pa vertikāli

 Kādā serpentīna līkumā, iztukšoju dāvāto alu, uzgraužot čipsus. Vai dzīve nav lieliska? Ap pusdienlaiku esmu tuvu virsotnei, iebraucu mākoņos, gaisa temperatūra jau ir vien dažus grādus virs nulles. Naktī kalnos ir lijis un vietām šoseju pārskalojuši lipīgie kalnu dubļi.  Esmu pārvarējis 1600 augstuma metrus un nonācis uz Jordānijas King’s Highway – veco šoseju, kas savieno Sarkano jūru ar Sīriju, ko pašlaik vairāk izmanto tūristi. Kādā ciematā tieku pie bezmaksas interneta, lai mēģinātu noskaidrot, kādēļ nesaņemu nevienu zvanu un īsziņu. LMT gan noliedz visus pārmetumus, bet es skumstu, ka jau trešo dienu ir tikai vienpusēja komunikācija.

Joprojām ceļš ved augšup – gaisa temperatūra ir ap 0 grādiem un nereti ceļmalā ir redzams sniegs. Ir bieza migla – esmu vairāk kā 1600 metrus virs jūras līmeņa, mugurā ir savilktas visas drēbes.

Mākoņos
Cik tālu ir Habarovska no Jordānijas vidienes?
Ceļojuma zemākās temperatūras punkts
Šodienas mērķis – Petra, šķiet grūti sasniedzams, jo kalni ar vēju un aukstumu paņem daudz spēkus. Nonākot kādā kalnu plato, vējš ieskrienas neticamā ātrumā, par laimi tas ir no sāna un uz priekšu spēju braukt.
Beidzot sākas arī ceļš lejup, salst gan pamatīgi, tomēr nobraucienos ir viens pluss – nav jāminas. Neprātīgā kalnu nobraucienā līdz Petrai, tomēr izdodas pārdurt kameru, bez steigas mainu kameru, pieslēdzas vietējie bērni, kas cenšas man palīdzēt (traucēt). Beigās gan tieku apgādāts ar ērtu grīdas pumpi, rezultātā uzdāvinu vienu no savām signāllampiņām.
Petra – klintīs izcirsta seno laiku pilsēta, kas atklāta tikai 19 gadsimtā, mūsdienās ļoti populārs tūrisma objekts, kuru apskatīt ierodas vairāki miljoni cilvēku no visas pasaules. Prieks gan nav lēts – 40 lati. Manam ceļojuma budžetam tas ir kosmoss, tāpēc maksāt neplānoju. Pie ieejas, pēc sarunas ar kādu vācu tūristu, iegūstu viņa izlietoto biļeti – iekšā gan ar tādu netikšu, tomēr varbūt var noderēt.  Pie Petras esošajā Elgi (El-Gi) pilsētā uzmeklēju viesnīcu un dodos nelielā pastaigā pa mazajām ieliņām. Dārgi, viss ir ļoti dārgi, jo atrodos tūristu mekā. Jā, un vēl ir neparasti auksts, ko apstiprina arī vietējie – parasti gan šeit februāra beigās ir stabili +20 grādi, tomēr šovakar pat nav +10. Aukstā nakts arī viesnīcā bez apkures – atgādināja man lielo salšanu pirms gada Armēnijā.

4. dienas GPS fails


Piektās dienas agrais rīts ir saulains, bet ļoti auksts – automašīnu stiklus klāj ledus kārtiņa. Vēl Latvijā esot, ieguvu koordinātes Petras slepenajai ieejai, tad nu dodos uz to. Diemžēl pašlaik šo vietu apsargā policijas postenis ar suņiem. Braucu tālāk, ceļš ved gar kalna malu, kur apakšā, tālumā redzami vairāki senās pilsētas fragmenti. Plāns par Petras apskati nav atmests, tāpēc nobraucu no ceļa, nonesu velosipēdu 100 metrus zemāk, paslēpju aiz kāda vientuļa krūma un dodos lejā. 

”Noslēptais” velosipēds
Nejauši uzietās klintis


          Pie Merida’s (mana uzticamā velosipēda) ir atstātas visas somas, nauda, man līdzi ir tikai pase un telefons. Šis būs manā dzīvē ne tikai pirmais kalnu pārgājiens, bet pirmais arī ar velokurpēm kājās. Dodos lejup pa stāvo, slideno nogāzi. Pēc pār desmit minūtēm esmu nonācis uz kādas takas, ar grūtībām spēju saskatīt to vietu, kur atstāju savu velosipēdu. Turpinot savu ceļu, nonāku pie neparastiem akmens veidojumiem, klintīm, un dziļām aizām, lai gan Petra vairs nav tālu, tomēr izlemju, ka šoreiz nedošos turp, laiks man ir dārgs, ir uztraukums par atstāto velosipēdu. Šeit esot vienam kalnos pie aizām es jūtos lieliski, nav neviena uzbāzīga tirgotāja, skaļa tūrista, esmu tikai es un milzīga plašuma un fantastisku ainavu ieskauts. Sēžu uz kāda akmens un atkal prātoju: „Dzīve taču ir brīnišķīga!”


Pie velosipēda dodos pa citu ceļu, mana intuīcija man neliek vilties – nenomaldos. Vairākas stundas kalnos, kur tikai mans prāts nosaka virzienu un kājas – manas iespējas. Kā izrādās, šādiem pārgājieniem mani apavi – Sidi velokurpes – ir visnotaļ labi piemēroti.
Velo esmu uznesis atpakaļ līdz ceļam, nokasu mālainos dubļus, pārģērbjos un sāku baudīt jau pietiekami silto saulīti. Ceļš atkal ved kalnup, pēc vairākām stundām sasniedzu sava ceļojuma augstāko punktu – nepilnus 1700 metrus virs jūras līmeņa. Auksti vairs nav, jo spoži spīd saule, kā arī priecē apziņa, ka turpmāk ceļš vedīs tikai lejup. 
Drīz vien izbraucu uz Damaskas (Damascus)– Sarkanās jūras automaģistrāles. Satiksme raita, bet droša, slēdzu iekšā turbīnu un kurinu uz Jordānijas dienvidiem. 

Tuksneša automaģistrāle

 Nonāku līdz ceļu krustojumam – taisni braucot, jau pēc dažām stundām sasniegtu Sarkanās jūras piekrasti, bet nogriežoties pa kreisi, man būtu iespēja pabraukt pa īstu tuksnesi. Vietējā veikalā nopērku daudz colu, ūdeni un baltmaizi ar našķiem, un dodos uz Vadi Ram (Wadi Rum) tuksnesi. Pēc 30km esmu pie tūristu iecienīta tuksneša ieejas. Samaksāju 4 Ls par iebraukšanu, tomēr es pieturos pie principa, ka ir maksimāli jāizvairās no braukšanas pa to pašu ceļu atpakaļ, tādēļ, dodos uz informācijas centru, kur iegūstu nosacītu tuksneša karti. Jautāju vai ir iespējams izbraukt cauri šim tuksnesim, man atbild, ka teorētiski tāda iespēja pastāv, aizas nav, mākslīgu ierobežojumu nav, tomēr to neviens tūrists vēl nav darījis (pie tam vēl ar velosipēdu). Tieku piekodināts, ka iebraucot tuksnesī man jāturas vairāk pa labi un lai uzmanos no netālu esošās Saūda Arābijas robežas. Karte rokās, un dodos iekšā savā piedzīvojumā. Sākumā ceļš ir asfaltēts, galā ir ciemats, kas ir pēdējā vieta, kur tūristi var iegādāties sev nepieciešamās lietas. Vietējie bērni cenšas pieķerties manām somām, met ar akmeņiem, gribēju jau aiz dusmām apstāties, tomēr veselais saprāts ņem virsroku un labi vien ir, jo šeit ir arābu valsts – vieta, kur pieaugušie vienmēr aizstāvēs savus bērnus – labāk nesaķerties ar viņiem.

Izbraucot cauri ciematam, šoseja beidzas, nē, ceļš beidzas, nu, tā pilnīgi. Priekšā vien milzīgs rupju smilšu lauks, ko ieskauj neparastas klintis. Nedaudzie transportlīdzekļi, kas izvadā tūristus pa beduīnu apmetnēm, pārvietojas krustu – šķērsu. Šeit nav noteikumu, šeit nav ceļu. Jau pirmajos metros, velosipēds iegrimst smiltīs un sākas stumšana. 

Šosejas beigas


        Tuksnesī ik pa laikam mainās segums, tādēļ pēc neilga laika jau varu mēģināt atkal braukt. Ir pēcpusdiena, saule pamazām beidz karsēt, zinu, ka tā ir milzīga avantūra, doties nezināmā bezceļā vairākus desmitus kilometru, laikā, kad nakts ir tuvu. Izmantoju pēdējo mobilā telefona tīkla pārklājumu, lai ierakstītu ziņu tviterī un stumju/braucu tālāk. Pēc neilga laika pie manis piebrauc kāds džips, vadītājs piedāvā aizvest uz savu beduīnu telti, kur varēšu pārlaist nakti (par maksu). Protams, ka tas ir ekskluzīvi, gulēt tuksnesī, beduīnu mītnē, tomēr atsakos, jo vēl lieliskāk ir pārbaudīt savas fiziskās un garīgās spējas, mēģinot izdzīvot pilnīgā tumsā tuksnesī.

Mēģinājums braukt

Vieglāk ir stumt

Saulriets tuksnesī
Vairs nav redzama neviena apmetne, arī kartē parādīts vien tukšs lauks ar vientuļām klintīm. Izcils saulriets ar Laimasšokolādi – vai dzīve nav kolosāla? Esmu nobraucis / nostūmis 10 kilometrus, rēķinu, ka vēl 25 ir priekšā. Ir tumšs, esmu pilnīgi viens, pat ja man kas notiktu, man nebūtu, ko pasaukt palīgā, jo zonas te nav un tuvumā vairs nav cilvēku. Viss ir manās rokās! 

Tumsā, kad mēness rāda ceļu

Mēness man dod gaismu, zvaigznes man rāda ceļu. Sajūtas ir baisas, nepieredzētas, ir iespēja ar sevi aprunāties un daudz ko pārdomāt. Brīžiem lēni braucu, brīžiem smagi stumju – intereses vadīts, ieslēdzu telefona navigāciju – līdz iespējamajai šosejai ir vismaz 20 kilometri, savukārt Saūda Arābijas robeža ir aptuveni 15 kilometru attālumā. Kāpēc tas man ir vajadzīgs? Hmm, vai tiešām labāk ir gulēt kūrorta pludmalē?

Pēc vairākām stundām, es ieraugu gaismu – vēl pēc neilga laika dodos lejup pa akmeņainu nobraucienu un kādu kalnu ceļu. Ir! Esmu to paveicis – 32 kilometri pa pilnīgu bezceļu – lielākoties pa tumsu. Esmu ticis ārā no Vadi Ram (Wadi Rum)  tuksneša! Turpinu ceļu pa spocīgo asfalta ceļu, līdz nonāku līdz kontrolpostenim ar žogu. Saprotu, ka esmu piebraucis šiem vārtiem no otras puses, pie manis piesteidzas bruņoti karavīri, kas cenšas uzzināt, kā esmu te nokļuvis. Parādu tuksneša biļeti, kas viņus ļoti pārsteidz, izrādās, ka ceļš, pa kuru atbraucu, ved uz Saūda Arābiju un šis kontrolpostenis izveidots, lai veiktu dokumentu pārbaudi ar mērķi neielaist ‘visus, kuri pagadās’ pierobežas zonā.
Veiksmīgi tieku cauri un beidzot esmu uz automaģistrāles, kas ved uz Akabas (Aqaba) ostu. Tikai un vienīgi kravas auto – tik daudz, ka bail! Sākas vairāk kā 10 kilometru nobrauciens līdz Sarkanajai jūrai, divu joslu ceļš, kur fūresvaru iedalīt 3 kategorijās. Pirmās, kas lejup brauc ar 10-20 km/h lielu ātrumu, otrās spēj noturēt ap 50, savukārt vēl dažas lido lejup ar 90+. Un tam visam pa vidu es, pilnīgā tumsā ar signāllampiņām joņojot uz 65km/h, starp visiem kravas auto. Tā ir spēle, uz visaugstākajām likmēm.
Mazliet pēc pusnakts esmu Akabas (Aqaba)pilsētā, uzmeklēju kādu viesnīcu un laimīgs atkrītu gultā. Iespaidu daudz, tik daudz, ka visus nespēju sagremot.

5. dienas GPS fails


Arī sesto dienu esmu spiests iesākt agri, jo vēl iepriekšējā naktī noskaidroju, ka prāmis uz Ēģipti ir rīta pusē. Dodos uz pasažieru ostu, kas atrodas 10 km attālumā no pilsētas centra. Ir saulains, silts 27. februāra rīts, neskatoties uz vakardienas grūto braucienu – stūmienu, arī šodien ir patīkami ripināties. Ostā gan man paziņo, ka biļetes uz prāmi šeit nevar iegādāties. Fail. Braucu atpakaļ uz pilsētu, uzmeklēju prāmja kompānijas biroju un sāku sarunas par kuģošanas iespējām. Šeit gan nav īstā vieta, kur tirgoties, jo biļetēm ir sava cena un neko vairāk, kā panākt velosipēda bezmaksas transportēšanu, es nevaru. Tie ir 60 dolāri – man tas tomēr ir par dārgu, tādēļ ķeršos pie plāna B un došos uz Ēģipti caur Izraēlu.
Šī vieta, kur atrodos ir ģeogrāfiski interesanta – Sarkanās jūras mazajā līcītī satiekas Saūda Arābija, Jordānija, Izraēla un Ēģipte, šoreiz neapciemošu tikai pirmo.

Skats no Jordānijas uz Izraēlu
Akabā (Aqaba) vēl ieturu pusdienas, ēdot lētos falafeļus (falafel)kopā ar baltā tērptiem Saūda Arābijas biznesmeņiem. Apskatu pilsētu, ēdu daudz saldējumu, un palēnām minos uz ‘te pat aiz stūra’ esošo Izraēlu. Zinu, ka nebūs viegli atkal iekļūt šajā valstī, tādēļ jau laicīgi apbruņojos ar pacietību. Gribēju gan izmainīt vēl atlikušo Jordānijas naudiņu, taču manu problēmu atrisina muita – tiek iekasēts 6 Ls tūristu izbraukšanas nodoklis. Šoreiz gan velo nav jāliek autobusā, varu pats doties pāri robežai. Izraēlas pusē, protams, man liek pasēdēt stūrītī, kamēr viņi visu noskaidro par Irānas vīzu un maniem mērķiem. Ir pusdienlaiks un saule jau pamatīgi cepina +25. Operatīvi – mazliet vairāk kā stundā esmu veiksmīgi iekļuvis Izraēlā. Jā, atkal civilizācija, atkal angļu un krievu valoda – pilnīgi garlaicīgi, kad visi Tevi saprot. 

Tūristu piekraste

Nedaudz apskatot izteikto tūrisma kūrortu – Eilatas (Eilat) pilsētu, minos uz vienīgo Ēģiptes/Izraēlas robežpunktu. Izraēlai pieder vien 12 kilometri Sarkanās jūras piekrastes, tomēr viņi to ļoti veiksmīgi izmanto – augstas klases viesnīcas, pludmales un, protams, osta – viss ir ļoti kompakti un pārdomāti. Pēc 10 kilometriem esmu pie Tabas (Taba) pārejas punkta. Kārtība jau man zināma, dokumenti, 15 Ls nodoklis un jau pavisam drīz – Mister, welcome to Egypt! Šeit nopietna somu un velosipēda skenēšana, pat velopudelīšu saturs tiek pārbaudīts. Pirms pēdējās dokumentu pārbaudes, jautāju par Ēģiptes vīzu, kuras man nav, tad nu šeit arī sākas prieki, izrādās, ka šajā vietā vīzu nevar iegādāties. Man tiek dota izvēle, ceļot tikai pa Ēģiptes Āzijas daļu, nedodoties pāri Suecas (Suez) kanālam vai arī griezties atpakaļ uz Izraēlu, lai konsulātā uztaisītu vīzu. Fail! Situācija neapskaužama – sēžu un domāju, izsveru visus ieguvumus un zaudējumus. Tā es nepadošos, man ir jābūt arī Āfrikā! Griežos atpakaļ, tomēr sarežģījumi rodas jau tajā apstāklī, ka oficiāli netieku vairs ārā no Ēģiptes, jo zīmogs pasē par iebraukšanu nav, bet man jātiek garām vietai, kur spiež zīmogus par izbraukšanu. Pēc vairāku robežsargu iesaistīšanās ar pavaddokumentu, tieku izlaists no valsts. Saķeru galvu ar domu, ka man atkal jāiekļūst Izraēlā, valstī, kur jau pirms stundas biju. Velosipēda izjaukšana, visu mantu skenēšana, līdz nonāku pie dokumentu pārbaudes, stāstu par savu situāciju un par laimi man nāk pretī – sarunāju, ka rīt atkal šeit būšu un man nevajadzēs maksāt 15 Ls nodevu. Protams, ka kārtējo reizi rodas jautājumi par manu vīzu – atkal stundu sēžu stūrītī un gaidu. Arī šoreiz viss veiksmīgi atrisinās, un jau pēc 30 minūtēm esmu atpakaļ Eilatas (Eilat)pilsētā. Tūrisma info centrā saņemu karti, man paskaidro, kur rīt meklēt Ēģiptes konsulātu, palīdz atrast lētāko hosteli. Šodienai tas arī viss. Turpmākās 24h bez iespējām kaut kur nokļūt. Iekārtojos istabā un dodos uz pludmali peldēties. Tā arī paiet visa atlikusī diena – laiski guļot pie Sarkanās jūras. Visas lietas, kas notiek, notiek uz labu – kā zinādams uz Ēģipti nedevos ar prāmi. Ko tad es jau krietni tālu no robežas darītu bez vīzas? Jā – šī ir bijusi robežu diena.

6. dienas GPS fails


Ekspedīcijas septīto dienusāku ar gājienu uz Ēģiptes vēstniecību, kurā no 09:30 sāk pieņemt pieteikumus vīzām. Neesmu vienīgais bēdu brālis, šeit tādi ceļotāji ir daudz. Aizpildu pieteikumu (labi, ka no mājām jau biju paņēmis fotogrāfijas), samaksāju 14 Ls par vīzu – tagad atliek vien gaidīt – pēc 13tiem sākas vīzu izsniegšana. Esmu svešā valstī, bez pases – nekas, eju uz pludmali un peldos milzīgos viļņos. Ilgi gan tas prieks nevelkas, jo piekraste tiek slēgta vētras dēļ.


           Sapakoju visas lietas, pieregulēju un saeļļoju velosipēdu un dodos uz vēstniecību. Saņemu vīzu un milzīgā pretvējā ripinos uz robežu. Piebraucot pie barjeras, mani sagaida jau iepazītie amerikāņu tūristi. Izrādās, ka robeža pašlaik ir slēgta, noskaidrojas, ka šeit strādā pretterorisma vienība ar robotu. No tāluma izdodas novērot, kā robots iznīcina kādu aizdomīgu somu. Garlaicīgi te neesot – tā te notiek reizi nedēļā. Joprojām ir ļoti stiprs vējš, saprotu, ka šodien nekādi vairs nespēšu tikt līdz 250km attālajai Šarmalšeikai (Sharm el-Sheikh). Arī pārējie tūristi uztraucas vai paspēs uz autobusu. 

Tiek darbināts robots
Joprojām vētra


          Robeža tiek atvērta un es kā pirmais esmu pie dokumentu pārbaudes, viss norit gludi, nodokli patiešām nesamaksāju – ātri vien jau esmu ticis tik tālu, kur biju pirms 24 stundām. Skaidrs, ka arī man būs jāizmanto autobuss, jo jau krietni atpalieku no plāna. Minos uz kilometra attālumā esošo autoostu, no kuras vajadzētu iet transportam uz jebkuru vietu Sīnaja (Sinai) pussalā. Pamazām šeit sarodas arī ‘mani’ amerikāņu bekpakeri. Kā noskaidrojas, tad Ēģiptē ir pārvadātāju streiks un nevar zināt vai tas beigsies rīt vai pēc mēneša. Autobusu nav un nebūs! Bet tomēr, ja ir pieprasījums, tad ir arī piedāvājums. Vietējie ar busiņiem, piedāvā aizvest uz jebkurieni. Sametos kopā ar amerikānietēm, pēc ilgstošas kaulēšanās par saprātīgu summu, kopā ar velosipēdu, sēžam ērtā busiņā, lai dotos uz 130 km attālo Dahab pilsētu. Izrādās, ka ir vēl viens nodoklis – tūristu nodeva 7,5 Ls. Visi esam sašutuši par kārtējo maksu, tomēr Lonely Planet apstiprina šādas nodevas esamību. Ceļš ved gar piekrasti, ir vairāki kontrolposteņi, kuriem veiksmīgi tiekam cauri. Vakarā pirms tumsas visi izkāpjam nelielajā, lētajā kūrortpilsētā – Dahab. Apstaigājot vairākas naktsmītnes, nonākam pie lētākā un, mūsuprāt, labākā – 2,5 Ls par guļvietu ar ērtībām. Ēģipte iepriecina, cenas ir patīkamas. Satiekam vēl kādu tūristu no Vācijas un visi kopīgi dodamies uz piekrastes restorānu, atzīmēt tikšanos ar kārtīgu ēdienu. Viņi vēl plāno šeit dažas dienas palikt, lai dotos nakts braucienā uz Svētās Katrīnas klosteri. Pirms neilga laika, gan tur esot nolaupīti vairāki amerikāņu tūristi. Manas paziņas gan saka, ja nolaupīšana ir brauciena cenā, tad tas noteikti ir jāizmanto. Tiek pīpēta arī ūdens pīpe, atlikušais vakars – pavadīts pie jūras dzerot alu un jautri tērzējot.

Vakara daļa pie Sarkanās jūras



7. dienas GPS fails
Sākas otrā nedēļa – astotā diena. Jau agri no rīta pametu pilsētu, lai ātrāk nokļūtu līdz Šarmalšeikai (Sharm el-Sheikh). Pirmos 30 kilometrus ceļš ved lēzenā kalnā, ārā spīd saule, vējš mazliet ir rimies un es turpinu virzīties uz savu mērķi. Saņemu zvanu no radio SWH brokastīm, stāstu savus piedzīvojumus, arī par to, cik siltair 29. februāra diena pie Sarkanās jūras.
Kā jau paredzēju, starp Dahab un ‘Šarmu’, ceļa malā nav nevienas apdzīvotas vietas ar veikalu – nākas vien iztikt ar to ūdens un šokolādes daudzumu, kas man ir līdzi. Tuvojoties šīs dienas galamērķim, ceļš izved klajā laukā un atkal sākas stiprs vējš, kas nes pa gaisu, gan smiltis, gan atkritumu kaudzes. Jā, iebraukšana bagātajā kūrortpilsētā – Šarmalšeikā, (Sharm el-Sheikh) ir cauri izgāztuvei, pareizi, es taču atkal esmu arābu valstī.

Iebraucot Šarmā
Vētra te ir bieža parādība


Šoreiz tik ļoti gribas ēst, tāpēc sevi nenosodu par pusdienām McDonaldā, cenas un garšas tādas pašas kā Latvijā. Garām neskaitāmiem ‘resortiem’, dodos ostas virzienā ar cerību vismaz uzzināt visu par iespējamiem prāmjiem uz Hurgadu (Hurghada). Pa ceļam nopērku vietējo sarunu karti, lai krietni samazinātu savas izmaksas. Jau iepriekš Latvijā biju saņēmis kontaktu un sarunājies ar Ahmedu, (Ahmed) kas strādā un dzīvo Hurgadā (Hurghada). tagad ir laiks viņam zvanīt un lūgt palīdzību. Kā noskaidrojas, tad turpmākās divas dienas nav neviena prāmja, bet tie, kas būs pēc tam, maksās virs 100 dolāriem.
Šarmalšeika (Sharm el-Sheikh) atrodas iepretim Hurgadai (Hurghada), aptuveni 80 kilometru pa jūras ceļu. Ir vēl otrs variants, kā tur nokļūt – ar autobusu caur Kairu (Cairo), kas ir gandrīz 1000 km garš ceļš. Tomēr viss nav tik vienkārši – ir taču sabiedriskā transporta streiks un kursē tikai atsevišķas privātās autobusu kompānijas. Vienu no šo autobusu līniju birojiem man izdodas atrast. Ar zvanu Ahmedam, kas tulkoja mūsu sarunu ar biļešu pārdevēju, man izdodas tikt pie biļetēm uz Hurgadu (Hurghada) jau pēc stundas par 20 latiem ar visu velosipēdu. Vēl iebraucu tuvējā veikalā, sapērku šo to ēdamu un atceļā pat paspēju sadurt velosipēda kameru. Velosipēdu veiksmīgi ievietoju autobusā un 16:00 sākas mans tālais ceļš uz Hurgadu (Hurghada).
Nebeidzama tuksneša ainava, kuru nomaina tumsa. Pirms Suecas (Suez) kanāla autobuss apstājas un visiem ir jāizkāpj, arī visa bagāža tiek izņemta, katrs cilvēks un katra soma tiek apošņāta, notiek arī dokumentu un vīzu pārbaude. Viss ir tā neparasti, jo notiek tumsā uz asfaltēta laukuma ar bruņumašīnām, tankiem un apbruņotiem karavīriem. Suecas (Suez)kanāla tunelis ir stratēģiski svarīgs objekts, tādēļ tiek stingri apsargāts. Neilgi pirms pusnakts izbraucam no pazemes jau Āfrikā un dodamies Kairas (Cairo)virzienā. Ahmeds zvana bieži un interesējas vai ar mani viss ir kārtībā, jūtos gaidīts.
Biju iesnaudies, mani modina, esam Kairā (Cairo), jākāpj ārā un jādodas uz ielas otru pusi, kur pēc kāda laika būs cits autobuss. Lai gan ir nakts sākums, tomēr šķērsot megapoles artēriju ar velosipēdu nav viegli. Šeit neaizraujas ar auto gaismu lietošanu, tomēr skaņas signāls strādā visiem. Jet Line birojā sagaidu īsto autobusu un esmu gatavs ceļa otrai daļai. Atlikuši vēl 450 km.

8. dienas GPS fails


Mana devītā diena iesākas ar saullēktu tuksnesī, ko noskatos pa autobusa logu. Ātrums gan ir pieklājīgs, visu laiku ap 110km/h.
Pēc septiņiem no rīta, kad ceļā ir pavadītas 15 stundas, autobuss apstājas vienā no Hurgadas (Hurghada). ‘autoostām’. Sazvanu Ahmedu, kas drīz vien ar taksi ierodas man pakaļ. Aizmotorā aizbraucu līdz viņa dzīvoklim. Ahmeds strādā vietējā viesnīcā, bet tieši tagad viņam ir atvaļinājums, tādēļ var mani uzņemt pie sevis, kā arī izrādīt pilsētu.
Beidzot duša un varu mierīgi izgulēties gultā. Vēlāk kopā dodamies pa pilsētu, uz ostu, ar mikriņu uz pludmali. Ir auksti, it kā saule spīd, bet aukstais ziemeļu vējš un nieka 19 grādi nemaz nevilina līst vēsajā ūdenī.

Zilais (aukstais)  ūdens
Hurgada (Hurghada) – lētais tūristu kūrorts, pilsēta Sarkanās jūras krastā un tuksneša malā. Man gan par laimi nav nemaz jātērē nauda naktsmājām un par to esmu pateicīgs Ahmedam un viņa brālēnam, kurš arī ir Ahmeds.

Ahmeds un  Ahmeds
Daudz runājam par mana ceļojuma turpinājumu, par braukšanu uz Luksoru (Luxor)un Asvānu (Aswan). Pie vakariņu galda, kādā iestādē, mani cenšas atrunāt vairāki vietējie, jo ceļš no Hurgadas (Hurghada) līdz Luksorai (Luxor) ved cauri bīstamam tuksnesim, kur pēdējā laikā bieži vien tiek aplaupīti, gan tūristi, gan vietējie. Valstī, kopš revolūcijas, nav kārtības, pat policija baidās cīnīties ar grupējumiem. Sabaida mani ne pa jokam, tomēr vēlāk dodamies uz kādu policijas iecirkni, runāt ar vietējiem kārtības sargiem. Ir vēl sliktāk, nekā plānoju, iebraucot tuksnesī, esot chekpoints, kur drošības pēc pārbauda auto un visticamāk, ka mani tur cauri neizlaistu – valstij nevajag problēmas ar kādu pazudušu tūristu. Protams, es varu riskēt, bet šis ir tas brīdis, kad ir jāapstājas. Nemaz nav vēlmes pārlieku riskēt. Šķiet, ka sapnis par Ēģiptes dienvidiem un Sudānas pierobežu ir izsapņots, tomēr varbūt ir vēl kāda iespēja?
Desmitā diena – ceļojuma viduspunkts. Kamēr tiek meklēti veidi, kā man nokļūt vismaz līdz Luksorai (Luxor), es dodos nelielā izbraucienā ar velosipēdu gar Sarkanās jūras piekrasti uz nākamo pilsētu. Šeit braukt ir droši, tādēļ izmantoju šo iespēju un minu pedāļus pa vējam uz Safag ostas pilsētu. 60 km ir noripināti, ierodos pilsētā laikā, kad beidzas piektdienas lūgšanas. Vietējā veikalā iegādājos colu, šokolādes un bulciņas, samaksājot par to tikai vienu latu. Veikala saimnieks musulmanis, lepni paziņo, ka iedevis man vietējo cenu, nevis tūristu.
Atpakaļceļš gan nav viegls, vējš nes pa gaisu smiltis un tas viss, protams, sejā. Kādā krustojumā gaidu fūri, tomēr iesēsties man neizdodas, lēnām cīnos paša spēkiem. Kādā nelielā kalnā, gan noķeru smilts vedēju, nu tieku apbērts ar granti no visām pusēm, ilgi to nespēju izturēt, tādēļ turpinu pašu spēkiem. Un atkal atceros par Latviju – lielisku valsti, kur braukt ar velosipēdu. Pat vislielākajā vējā vienmēr var atrast patvērumu mežā, bet šeit nav nekā, tikai nebeidzami plašs tuksnesis ar milzu vētrām.

Safag pilsētas centrālā iela

Grants tuksneša vētra

Atgriežos Hurgadā (Hurghada) pa ķēķa durtiņām – izgāztuve, jā, viena liela izgāztuve ceļam abās pusēs. Tas gan normāli – Ēģipte tak!

Iebraucot Hurgadā


Vakarā ar Ahmedu aizejam uz viņa iecienīto cafe, iedzert un kaldināt plānus. Jāģērbjas gan silti, jo ārā vien +8 grādi. Sūdzos par aukstumu Āfrikā, stāstu, ka pašlaik Latvijā ir +4 un kāpēc es dēļ šiem dažiem grādiem esmu mērojis šo milzu attālumu…

Ar Ahmedu
Par turpmāko rīcību – tūrisma kompāniju piedāvājumus gan nepieņemšu, lai dotos uz Luxor, jo tas ir pārlieku dārgi. Vēl ir iespējas sarunāt vietējos mikriņus, bet arī tur cena ar velosipēdu nebūs maza. Naktī esot maršruta autobuss, tad nu mēģināsim to.
Sakravāju mantas un ar Ahmedu (kurš sēž taksī, bet es uz velo), pēc pusnakts dodamies uz autobusu kompānijas biroju – tomēr viss nav tik gludi – arī šīs kompānijas darbinieki streiko, autobusa nav un nebūs. Viss ir skaidrs, man nav lemts tur nokļūt…un varbūt arī nevajag.

10. dienas GPS fails


Vienpadsmitā diena – joprojām esmu Hurgadā (Hurghada) un dzīvoju pie Ahmeda. Aizņemos no viņa kādus daudzmaz skriešanai piemērotus apavus un braucu aiz pilsētas robežas – tuksnesī skriet. Nolieku velosipēdu, pārģērbju apavus un dodos izskriet kādu figūru – tas tā, lai interesantāk!

Tuksneša puķes GPS fails


Atgriežoties pilsētā, mani jau gaida pasūtītas pusdienas – vista ar rīsiem. Te nu viss ir izlemts, esmu pietiekami atpūties, ir laiks doties prom. Šonakt ar autobusu braukšu uz Kairu (Cairo), pasakot stingru nē Ēģiptes dienvidiem. Vakarā ar Ahmeda palīdzību, nopērkam biļeti uz pirmās klases autobusa nakts reisu uz 470 km tālo Kairu (Cairo).

Hurgadā līst reizi 3 gados, bet dubļusargi ir nepieciešami


Pēdējās stundas paiet sarunās par Ēģipti un šeit valdošo situāciju. Ahmeds stāsta, cik ļoti ienīst gāzto Mubāraku (Hosni Mubarak), kurš esot pārdevis nelielu daļu Ēģiptes zemes Sudānai. Lai gan pašreizējais valsts stāvoklis ir pavisam nestabils, tomēr viņš ar cerībām skatās nākotnē. Šeit kūrortā, vietējiem ir krietni vieglāka dzīve, ir darba vietas un iespējama komunikācija ar tūristiem, tomēr Ēģiptē dzīvo vairāk kā 82 miljoni iedzīvotāju un tikai maza daļa mitinās labiekārtotās pilsētās. Par Kairu (Cairo) viņš stāsta, ka tā ir skaista, attīstīta megapole, kur var sastapt cilvēkus no visas pasaules – kā tad tur ir – to es redzēšu jau rīt.
Pēdējās atvadas un pieklājības solījumi, ka noteikti šeit atgriezīšos (cenšos neteikt nekad, tomēr jau tagad ir skaidrs, ka mana sirds šeit nevēlēsies vēlreiz būt – cilvēki atsaucīgi, bet tūristu gūzmas mani ne būt nav uzrunājušas). Par aptuveni 15 latiem es sēžu (un velosipēds bagāžniekā guļ) 1. klases autobusā – ko tas nozīmē? Pietiekami ērts autobuss, tīrs un izskatās arī drošs, pagaidām nekas īpašs. 01:00 izbraucam, rēķinu, ka man būs pietiekami laika, lai kārtīgi izgulētos, pirms mēs sasniegsim Kairu (Cairo). Tikko kā ir pārbraukts pēdējais guļošais policists, tā es sāku saprast ar ko šis autobuss ir īpašs (un arī dārgs) – ātrums. Vietās, kur nav mākslīgi šķēršļi, tiek turēts konstants 130km/h liels ātrums, ir neierasti traukties tādā ātrumā cauri apdzīvotām vietām.
12. diena sākas pārāk agri. Neierastā šūpošanās pa viaduktiem norāda uz to, ka esam sasnieguši galapunktu. Vēl pat nav 06:00, tikko aust gaisma. Tātad ar visu 30 min stāvēšanu, 470 km esam veikuši 5 stundās – iespaidīgi.
Galapunkts ir pie Tahrira skvēra (Tahrir square) vismaz zinu, ka esmu centrā, pilsētas kartes man nav, galējas nepieciešamības gadījumā izmantošu navigāciju. Šoreiz gribu pats tikt galā ar orientēšanos padsmit-miljonu pilsētā.
Vispirms dodos uz Arābu Pavasara epicentru, vietu, kur pirms gada notika sīvas cīņas par režīma maiņu un Mubāraka gāšanu – Tahrira laukumu (Tahrir square). Ir vēl agrs rīts, tādēļ visu apbraukāt/apskatīt nav grūti. Joprojām teltis, plakāti, netīrība, barikādes, dzeloņdrātis, nodedzinātas mājas – viss ir uz vietas – nekas nav beidzies, cilvēki gaida Mubāraka sodīšanu. Ielās pakārtas viņa lelles, skumja un biedējoša vieta.

Aiz muguras Tahrira laukums

Arab International Bank
Ja jau esmu Ēģiptē, tad piramīdas ir jāredz! Lēnām virzos uz to pusi, pārbraucu pāri Nīlai un mēģinu atrast pareizo ielu. Sākas rīta sastrēgumi, nē te nav tā kā Rīgā, pat ne tā kā Stambulā (Istanbul), šeit ir pilnīga anarhija – netiek ievērots braukšanas virziens, transports stāv – patiesībā to nemaz nevar aprakstīt, tas ir jāredz.


Indija vai Ēģipte?

Pilsētas kanāls

Piramīdu iela


Ar vietējo palīdzību, atrodu Piramīdu ielu (Pyramids Road) ( Bet, protams, kura gan cita iela vedīs uz Gīzas piramīdām (Giza pyramids complex)?). Lēnām lavierējot starp tūkstošiem dažādu transportlīdzekļu, sasniedzu vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Pie ieejas noskaidroju, ka ar velosipēdu es iekšā netikšu – slikti. Par 3 latiem nopērku studentu biļeti un mēģinu sarunāt vietu, kur droši varu atstāt savu uzticamo ceļa biedru. Šeit nav vietas velosipēdiem un vispār pie mums neviens, nekad nebrauc ar velosipēdu – tā man pavēsta viens no apsargiem. Mazliet nostāk atrodu nosacīti slēgtu vietu, kur rosās tūrisma policija, braucu klāt, aiz žoga iedzenu velosipēdu un policistus nostādu fakta priekšā, ka viņiem vismaz stundu būs jāsargā mans ričuks ar visām somām. Caur drošības kontroli nokļūstu piramīdu teritorijā, neesmu vienīgais tūrists, šeit jau sapulcējušās vairākas grupas. Vēl daži soļi un esmu nokļuvis ellē, par kuru mani jau brīdināja, tirgotāji sāk mani raustīt, dod ‘dāvanas’, burtiski tieku plosīts. Sākumā patiešām esmu šokā, neko nesaprotu, cenšos neko neņemt, tomēr zinu, ka vienu lietu gan man vajag – fotogrāfiju uz kamieļa. Tajā pašā momentā tieku uzsēdināts uz kuprainā dzīvnieka un viens no tirgotājiem mani fotogrāfē ar manu kameru. Nē, par tikšanu nost nav jāmaksā, tomēr, kad esmu sasniedzis zemi, tad gan sarunas pievēršas naudas lietām. Zinu, bija pakalpojums, kuru vēlējos, tādēļ atdodu sīknaudu – apmēram divus latus. Apkārt vispārējs sašutums, jo visu laiku tiek prasīti 50 dolāri. 

Velotērpā ar klipšu kurpēm pie piramīdām

Kāds ‘gids’ mani izrauj no pūļa un sāk stāstīt par šīs vietas kārtību, par drošību un par to, ka viņš ir vienīgais gids. Saprotu, ka arī šeit viss nav tīrs, kaut gan šis dievojas, ka no manis naudu neprasīs. Atkratīties nespēju, ejam kopā, uzzinu gan daudz interesantu faktu, izvadā pa tuneļiem, nofotografē un beigās, protams, prasa naudu – saprotu, ka viņš man mieru neliks, tādēļ atdodu vienīgo dolāru. Ilgi gan vēl neliek mieru un prasa vēl, bet vienkārši ignorēju viņu. Es atbraucu uz šejieni, lai klusumā un mierā apskatītu pasaules brīnumu, bet man visu laiku uzbāžas tirgotāji. Šī vieta man sāk riebties. Apeju apkārt pirmajai piramīdai, n-tās reizes atsakoties no lietu pirkšanas un viņu dotajām ‘dāvanām’.


Kādā brīdi atskan telefona zvans uz Ēģiptes numuru, jocīgi, jo šo zina tikai daži cilvēki. Lauzītā angļu valodā, zvanītājs cenšas noskaidrot, kur es pašlaik atrodos. Stāstu, ka skatos piramīdas, jo man šķiet, ka zvana kāds Ahmeda draugs. Beigās gan zvanītājs skaidro, ka ir no policijas un zvana mana velosipēda sakarā. Vāks, satraucos ne pa jokam, šis tik skaidro, lai ātri nāku ārā. Steidzos pie velosipēda, drudžaini domājot par to, kas varētu būt noticis, galvā pārskrien simtiem domu. Par laimi viss ir kārtībā un ričuks ir savā vietā. Izrādās, ka policistiem bija jādodas izbraukumā un viņi nevarēja atstāt bez pieskatīšanas manu braucamo. Vēl tik viens neatbildēts jautājums – kā viņi uzzināja manu telefona numuru? Nu…mēs tur tā paskatījāmies tavā somā un atradām SIM kartes iepakojumu… Lieliska valsts, es dodos prom, man vairs nav ko teikt. Tam visam punktu pieliek nepārprotamais policista lūgums pēc atlīdzības par velo pieskatīšanu. Viss, es pazūdu un vairs neviens neko no manis nedabūs.

Atkal metos iekšā Kairas satiksmē un minu pedāļus uz Tahrira laukumu (Tahrir square).  Dienā šeit pulcējas ievērojams cilvēku skaits. Pavisam skaidrs, ka šeit nekas nav beidzies, lai gan bruņotas sadursmes pēdējā laikā nav notikušas, tomēr situācija ir saspīlēta. Demokrātijā cilvēkiem var būt dažādi uzskati un viņi var tos brīvi paust, tad nu šī ir īstā vieta, kur satiekas Mubaraka nāves gaidītāji ar viņa atbalstītājiem. Ziņās gan teica, ka vēlas sakopt šo laukumu, tomēr pagaidām pilsētas vadība neiejaucas. Tuvējās ielas ir bloķētas, lai armija spētu kontrolēt cilvēku plūsmu protestos. Sajūtas ir iegūtas, dodos tālāk.

Nīla

Atgriežoties Tahrira laukumā dienas laikā

Iegādājoties Āfrikas augļus
Kaira (Cairo) ne tuvu nav tāda, kā es to iztēlojos – par netīru, par daudz auto, par smirdīgu. Ja man iepriekš šķita, ka Teherānā (Tehran) ir traka satiksme un ir grūti braukt ar velo, tad Kaira to visu krietni sit pušu. Bija doma ilgāk šeit uzturēties, bet nu jau izbija. Iespējams sēžot komfortablā tūristu autobusā izjūtas ir pavisam citas, tomēr man atrodoties uz ielas ar velosipēdu, pašam mēģinot atrast ceļu, lavierējot starp auto, cilvēkiem, suņiem, ēzeļiem – nē, nekā romantiska te nav. Vēl uz kāda tilta, kad fotografēju ielu skatus, pie manis apstājas policijas mocis un liedz fotografēt.
Minu pedāļus prom, prom no miljonu pilsētas. Veiksmīgi atrodu Suecas (Suez)kanāla šoseju un kopā ar intensīvo satiksmi uzņemu kursu uz Suecas pilsētu, pa ceļam ieturēdams pusdienas ceļmalas burgerēstuvē.
Ripo pietiekami viegli, nodomāju, ka tas tādēļ, ka sāku mērot ceļu uz māju pusi. Jau tumsā sasniedzu Suecu (Suez) – lielu ostas pilsētu pie slavenā kanāla. Arī šeit pie valdības mājām ir bloķēta satiksme un stāv bruņutransportieri, tanki – es gan tieku garām un uzsāku viesnīcas meklējumus. 

Suecas pilsētas valdības kvartāls

Pašā pilsētas centrā tikai piektajā hotelī atrodas vieta man. Samaksāju 5 latus un krītu gultā – šodiena ir bijusi pārāk gara un iespaidiem pārbagāta. Nolemju celties agri, lai rīt veiktu garu ceļu, jo sāk gribēties uz mājām.

12. dienas GPS fails


13. diena. Miegs mani uzvarēja, pieceļos tikai astoņos. Ārā ir silts, bet, protams, es taču atrodos Āfrikā. Sapakojos un dodos ielās, lai gan pilsēta ir liela, tomēr šeit ir pateicīgāka satiksme. Kamēr kādā vietā pētu karti, pie manis pienāk meitene ar mazu bērnu un lūdz naudu, no manis nesaņēmusi gaidīto, tā piesteidzas pie kāda jaunieša un rauj no viņa rokām čipsu paku – rāda, ka viņai un bērnam gribas ēst. Skarba realitāte un tik pat skarbs ubagošanas veids.
Tā kā man ir plāns doties tuksnesī, tad pie bankomāta nodrošinos ar papildus skaidru naudu, lai vajadzības gadījumā varētu lūgt evakuācijas palīdzību. Mierīgā gaitā veicu 15 km attālumu līdz Suecas kanāla tunelim, kas savieno Āfriku ar Āziju. Vēl vairākus kilometrus pirms tuneļa ir armijas postenis, kur tiek pārbaudīti dokumenti. Šeit man paziņo, ka ar velosipēdu es nevaru šķērsot tuneli, kamēr cenšos noskaidrot kā tad, lai es tieku otrā pusē, tikmēr jau mans velosipēds tiek iecelts nākamajā vieglajā auto ar kravas kasti. Nav nekādu ceremoniju, viss notiek ātri un vienkārši. Kravas kastē jau sēž divi ēģiptieši, ierūmēties cenšos arī es. Ceļš ved lejup, abās pusēs ir lieli smilšu vaļņi, augšpusē redzama armijas klātbūtne – tunelis tiek ļoti stingri apsargāts, tanki, lielgabali, snaiperi. Sakarā ar tuneļa remontu, tur ir reversīvā satiksme, tādēļ mums jāuzgaida pirms iebraukšanas. 1981. gadā būvētais 1,63 km garais tunelis ir ļoti svarīgs transporta koridors. 

Kravas auto, kas mani izved cauri tunelim

Izbraucot jau Āzijā

Pie iebraukšanas tunelī


         Dažas minūtes un es jau tieku izsēdināts Āzijā. +25 un saule sāk svilināt, pie kādas augļu dārza laistīšanas akas, nomazgājos un uzpildu ūdens pudeles. Tagad ir laiks doties Sīnaja (Sinai) tuksnesī, kas aizņem gandrīz visu Sīnaja pussalu (Sinai Peninsula). Par laimi ir bezvējš, tas gan nozīmē karstu laiku, tomēr ir labi, jo vējš man netraucēs sasniegt mērķi. Vietām šoseju klāj akmeņu kārta – notiek remonts, tomēr pašus darba darītājus nekur nemanu. Vientuļa šoseja, kur reizi pus stundā ir sastopama kāda automašīna. Var redzēt, ka iepriekšējās dienās ir bijušas smilšu vētras, jo ceļš vietumis ir aizputināts. Ar grūtībām pārvaru smilšu vaļņus. 

Ceļa remonts
Beidzot īsts ”Sahāras” skats
Aizputinātā šoseja

Vienīgā dabiskā ēna
Improvizēts kontrolpostenis

Šeit nav apdzīvotu vietu, nav benzīntanku, nav veikalu, tik vien kā dažas armijas bāzes. Kādā kalnā man uzsmaida veiksme un es iesēžos astē fūrei ar Jordānijas numuriem. Ātrums ap 65km/h, izbaudu turbolenci un atsēžu. 

Braucot aizvējā


       Pēc neilga laika iebraucam tuksnesī esošā armijas čekpointā. Tiek pārbaudīti dokumenti, vīri ar ložmetējiem ir ļoti izbrīnīti par manu uzņēmību šķērsot šo tukšumu. Šis ir viens no retajiem ceļu krustojumiem, zīmes liecina, ka nogriezties no šī ceļa drīkst tikai vietējie izdzīvotāji, ārzemniekiem ir stigri aizliegts doties uz Vidusjūras pusi, tur pastāv nolaupīšanas riski, it īpaši tuvojoties Gazas sektoram (Gaza Strip). Neielaižos garās sarunās, jo redzu, ka mans kravas automobilis uzsāk kustību. Atkal pieslēdzos tam un dodos dziļāk tuksnesī.

Pamazām izbeidzas ūdens, sākas liels nogurums, tāpēc nolemju noturēties līdz pirmajai un vienīgajai tuksneša pilsētai. Beidzot to sasniedzu un pieripinos pie pirmā veikala. Ak, Dievs, esmu pilnīgi melns, smiltis, karstums, asfalts un auto riepas mani ir noklājušas ar eļļainiem putekļiem. Nopērku ūdeni, dažas šokolādes un tur pat netālu cenšos vismaz seju atbrīvot no neierastās krāsas. Netālu ieraugu kādu maizes ceptuvi, un dodos uz turieni pusdienot. Blakus, improvizētā auto servisā man ļauj nomazgāties pie ūdens krāna, maiznīcā lādēju telefonu un vēderā lādēju bulciņas ar coca colu. Atkal esmu piesaistījis vietējo bērnu uzmanību, tomēr viņi nav pārlieku uzbāzīgi. 
Ir pēcpusdiena, man vēl ir atlikuši 150 kilometri. Esmu uzpildījies, ir laiks turpināt pedāļu mīšanu. Izbraucot no pilsētas ir kārtējais čekpoints, dokumentu pārbaude un atgādinājums par aizliegumu nogriezties no galvenā ceļa.

Skaisti noriet tuksneša saule un iestājas tumsa, nē, ne pilnīga, jo ir spožs pilnmēness, kas nodrošina labu redzamību. Lietoju tikai signāllampiņas, iztiekot bez jaudīga priekšējā luktura.
Tuvojoties Izraēlas robežai, parādās daži apdzīvoti ciemati. Vienā ceļmalas ēstuvē iebraucu arī es, ēstuves gan vairs nav, šeit saimnieko kāda ēģiptiešu ģimene, kas laipni aicina iekšā un piedāvā nomazgāties. Tieku cienāts ar coluno stikla pudeles un TV tiek ieslēgts Top Gear angļu valodā. Patīkami sajust tādu viesmīlību tumsā, tuksnesī. Beigās gan lūdz latu no manis!
Turpinu ceļu tumsā, līdz beidzot sasniedzu tuksneša malu – vietu, kur ceļš no 750 m virs jūras līmeņa, nolaižas līdz Sarkanajai jūrai. Fantastisks nobrauciens pa līkumotu, klinšainu ceļu. Tumsa, ātrums, adrenalīns, strauji līkumi – kaut kas sen nebaudīts. 13 km tikai lejup līdz vietai, kur biju pirms 8 dienām. Braucu gar tumšo piekrasti uz Tabu (Taba), šonakt vēl palikšu Ēģiptē, tomēr lētāk. Pierobežas veikalā vēl izdodas nopirkt šo to ēdamu, noskaidroju par nakšņošanas iespējām un dodos uz norādīto hoteli. Šeit gan visi ir resorti, viss izskatās bezjēgā dārgs, tomēr stumjos iekšā un sāku sarunu. Pēc ilgstošas kaulēšanās, nolieku uz galda 5 euro un 100 Ēģiptes paundus. Par 13 latiem tieku istabā ar lielu gultu un vannas istabu ar lielu vannu, jā vannu! Baudu ūdeni, atmiekšķējot netīro ādu, ēdu šokolādi un kaifoju. Pēc nepilniem 300 kilometriem caur tuksnesi esmu to pelnījis.

13. dienas GPS fails


14.diena. Lielisks skats pa logu – baseins, palmas, saule un jūra. Tomēr iekāpju vēl otrreiz vannā, nu, kas zina, kad vēl, ko tādu baudīšu.

Skats pa istabas logu

Viss ir “tepat aiz stūra”

11tos izbraucu no paradīzes. Ēģiptes robežsargi mani neielaiž robežpārejas punktā, esot jāsamaksā 2 paundu (20 santīmu) izbraukšanas nodoklis. Tas mani sadusmo ne pa jokam, summa jau niecīga, bet tas ir absurds. Visu naudu esmu atstājis par naktsmājām, ar karti nevar norēķināties, neiešu jau mainīt dolārus, lai samaksātu tik niecīgu summu. Pēc asas vārdu pārmaiņas, saprotu, ka garām netikšu, tāpēc vienkārši dodos pie cilvēkiem lūgt sīknaudu, tas ātri nostrādā un jau pēc brīža terminālī skenē manas somas. Visi zīmogi ir saspiesti un esmu veiksmīgi atstājis Ēģipti. Tālāk jau labi zinu kārtību, kā viss noris Izraēlas pusē, jo te nesen jau biju. Velosipēda izjaukšana, skenēšana, somu pārbaude, šoreiz pat jautā par manām aviobiļetēm un pieejamajiem naudas līdzekļiem. Jau zinu savu stūrīti, kur jāiet pasēdēt, kamēr šie noskaidros visu par manu Irānas vīzu.

Viss kārtībā – pēdējo reizi esmu iekļuvis Izraēlā. Domāju, ka ar šo arī pietiks pārbaudīt savu un robežsargu pacietības līmeni.
Minu pedāļus uz 10 km attālo Eliatas (Eilat) pilsētu, atkal jau ierastais pretvējš. Pēc neilga brīža kāds auto ar velosipēdu uz jumta, mani sveicina un lūdz apstāties. Iepazīstamies, dažos vārdos izstāstu par savu ceļojumu, Ilanam (Ilan Rubinstein) ieinteresē un viņš mani uzaicina uz Sarkanās jūras akvatoriju pusdienās. Jau pēc dažām minūtēm esam pie ieejas, kur man tiek izkārtota bezmaksas ieeja observatorijā. (Saite uz observatoriju)Biju par šo vietu lasījis, bet diemžēl augsto cenu dēļ nedomāju apmeklēt ( ~13 lati). Pasūtīju pusdienas, pēc brīža piebiedrojas arī Ilans, kurš šeit esot galvenais finansists. Mūs vieno aizraušanās ar riteņbraukšanu, diskutējam par velo kultūru, par iespējām, ceļiem, velosipēdiem. Saņemu norādījumus par obligāti apskatāmiem objektiem šajā parkā un ar elektronisko gidu dodos zemūdens valstībā. Izraēlas zemūdens observatorija ir viena no retajām pasaulē, kur koraļļus un to iemītniekus var apskatīt reālajā dzīvē caur stiklu – zemūdens tornī pa kāpnēm iespējams nokāpt 13 metru dziļumā, lai redzētu pilnīgi neskartu dabas brīnumu. Iespaidīgi, krāšņi, negaidīti skati.


Vēl man ir iespēja apmeklēt kino, kur nelielā mākslas filmā tiek parādīts, stāsts par vaļu haizivīm, kur to visu paspilgtina 3D un krēslu šūpošanās līdz ar okeāna viļņiem. Zivis, koraļļi, bruņurupuči, medūzas – šeit ir viss, kas dzīvo Sarkanajā jūrā. Lieliski pavadīta diena +30 grādos, apskatot šos brīnumus. Ar dažiem suvenīriem no Latvijas, pasakos Ilanam un dodos uz pilsētu. Tā kā tuvojas vakars, tad nolemju, ka šodien palikšu šeit pat – Eliat (Eilat)pilsētā. Peldos, ķeru vakara sauli un domāju par vietu, kur pārnakšņot. Jā, šoreiz tā būs pludmale. Kad ir iestājusies tumsa, dodos uz jau iepriekš noskatītu drošāko un klusāko pludmales daļu. Paklājiņa vietā- miskastes maisi un dažas drēbes, ielienu guļammaisā un cenšos aizmigt. Nakts ir samērā mierīga, vietējie neizrāda pārlieku lielu uzmanību par mani.

14. dienas GPS fails


15. diena iesākas ļoti agri – vēl naktī esmu spiests uzvilkt visas drēbes, jo pūš auksts, stiprs vējš, kā arī gaisa temperatūra ir vien +10. Rīts ir sagaidīts, pirmā nakts miljons zvaigžņu hotelī ir veiksmīgi pavadīta, dodos brokastīs pēc gardajām bulciņām. 

Rīts Sarkanās jūras krastā

Zinu, ka es jums visiem jau esmu apnicis, bet arī šoreiz pačīkstēšu, ka pūš riebīgs pretvējš. Nekas cits neatliek kā vien doties iekšā Izraēlas tuksnesī. Apskaužamas kvalitātes lielceļš ved gar Jordānijas pašu robežu, apdzīvotās vietas šeit ir iežogotas un ne katrs tajās var iekļūt. Tā kā ir stiprs pretvējš, tad mans ātrums ir vien 50km/4stundās. Nožēlojami, bet vismaz kustos uz priekšu. Karsts, kādā atpūtas vietā man ūdeni iedod autobusa šoferis, sakot, ka nākamais veikals ir vien pēc 50 km. Njā, tas man prasītu vēl 4 stundas. Pēc ļoti ilga laika, nonāku 101. kilometra atpūtas vietā, kur ir veikals, ēstuve un telefona lādēšana. Domājot par Radio101, aizņemos kaudzīti ar apdrukātajām salvetēm, lai atgriežoties, tās kā suvenīru aizvestu uz studiju. Atpūšos un domāju par nākamo nakti, saprotu, ka man nav plāna un nav arī vietas kur palikt. Braukšu līdz brīdim, kad vairs negribēšu turpināt ceļu.


Katru vakaru saulriets ir ar vien skaistāks, tikai viena lieta ir nemainīga – pēc tam paliek vienādi tumšs. Tagad vismaz ir mazinājies vējš un braukt kļūst vieglāk. Tumsā, tuksneša malā aiz smilšu kalna iznirst globalizācijas ikona –McDonalds. Pasaule nebeidz pārsteigt, šoreiz gan iebraucu pēc viena burgera, lai pārliecinātos, ka visur tie garšo vienādi. Jautājot par hoteļiem man pastāsta, ka viens ir aiz muguras ap 120 km, bet otrs vēl 250 km priekšā, nu, jā, neapskaužama situācija. Tomēr turpinot ceļu pa tumšo šoseju, pamanu norādes, ka tiek izīrētas istabas kādā ciemā, kas ir dažus kilometrus tuksnesī. Piebraucot pie mazās pilsētiņas, saprotu, ka šeit viss nav tik vienkārši – privātmāju ciemats ar žogu un automātiskajiem vārtiem. Tomēr pēc brīža es aiz kādas automašīnas iebraucu iekšā, apstājos krustojumā, kur izlikti paziņojumi par iespējamām naktsmājām. Labi, ka man ir vietējā pieslēguma SIM karte, tā padara krietni lētāku komunikāciju. Diemžēl sazvanītie numuri mani nevar iepriecināt – aizņemti vai arī summa par gultas vietu ir pārlieku astronomiska. Nogaidu kādu auto un caur vārtiem, dodos atpakaļ uz tuksneša šoseju.
Ceļš pamazām sāk vest lejup, tuvojos Nāves jūrai. Īsi pirms pusnakts, ceļmalā atrodu  atpūtas vietu ar soliņiem, šonakt šīs būs manas naktsmājas. Jā, jau otro nakti pēc kārtas nakšņošu miljons zvaigžņu hotelī, šoreiz tuksnesī, aptuveni 100 metrus zem jūras līmeņa. Uz zemes gan negribu gulēt, jo nevar zināt, kas tur var rāpot, tāpēc izvēlos 30x150cm mazo soliņu. Salieku drēbes, lai mīkstāks miegs un lienu guļammaisā. Nogurums dara savu un domas par bīstamiem dzīvniekiem, nomaina miegs.
Nakts ir vēl aukstāka, skaidrs – atrodos tukšā tuksnesī, pūš vējš un es guļu uz paaugstinājuma.

15. dienas GPS fails


16. dienas rītu sagaidu ar prieku. Cik fantastiska ir sajūta, kad pirmie saules stari parādās virs iepretim esošajiem Jordānijas kalniem. Tomēr viss iesilst lēni, tādēļ esmu spiests dažus kilometrus paskriet pa apkārtni, lai sasildītos. Brokastīs gan nekā vairāk kā baltmaize ar vakardienas burgerēstuveskečupu, man nav.

Pirmais skats atverot acis
Manas naktsmājas
Pēc septiņiem dodos ceļā uz Nāves jūru. Pa ceļam iebraucu dažos benzīntankos, kas šeit jau ir biežāka parādība.
Vispirms noripinos lejā līdz rūpniecības Nāves jūrai, no kuras tiek iegūti daudz dažādi minerāli. Pie lielākās reģiona magnēzija rūpnīcas mani sazvana Fredis no Radio SWH. Ir astotais marts, sveicu sievietes no zemākā punkta uz pasaules, stāstu par saviem piedzīvojumiem.

Sāļais ūdens pie šosejas

?

Zemākā sauszemes vieta pasaulē – 423m
Turpinu ceļu gar milzīgiem sāls laukiem, vietām ceļu daļēji pārpludina mirušās jūras ūdens, ir ap 25 grādiem un saule ir labi ‘ieskrējusies’. Pusdienlaikā nonāku līdz tūristu Nāves jūrai, kur ir vairāk vai mazāk labiekārtotas pludmales. Oficiālajā Jeruzalemes (Jerusalem) peldvietā (galvaspilsēta gan ir 100km attālumā), pelde un duša ir bez maksas. Velosipēdu nostiepju lejā, uzvelku peldenes un liekos iekšā sāļi glumajā ūdenī. Lai gan jūra tā pati, tomēr šeit peldēties ir daudz patīkamāk, nekā Jordānijas pusē. Saule karsē, tūristi un vietējie ir maz, neviens nevienam netraucē. Peldos un izmēģinu dažādas pozas neparastajā ūdenī pēc sirds patikas. Nāves jūrā nedzīvo neviena dzīva radība, tādēļ arī šeit nav neviena makšķernieka, nav laivu, kuģu, tīklu, nekā, tikai tūristi, kas sēž ūdenī un lasa avīzes. (Vietu, kur peldējos var apskatīt šeit )

Uz peldvietu
Nav mums pierasto balto smilšu pludmale, tomēr arī šeit ir skaisti
Noskalojos dušā un dodos tālāk, šīs dienas mērķis ir Jeruzaleme (Jerusalem). Ceļš vijas starp jūru un kalnu grēdu, ir nelieli pacēlumi, kas padara šo šoseju baudāmāku. Pēc kontrolposteņa iebraucu Palestīnas teritorijā, ko pārvalda Izraēla, tādēļ šeit nekas acīm redzams nemainās. Vēl pēdējo reizi paskatos pa labi uz pasaulē zemāko vietu, atvados un dodos pa īsāko ceļu uz Jeruzalemi (Jerusalem). Drīz vien saprotu, kādēļ šo ceļu neizvēlas autovadītāji – ātri vien tas kļūst par izdangātu grants celiņu un, lai viss būtu vēl grūtāk, ceļš ved caur izžuvušu upes gultni, kas ir dziļā aizā. Interesanti un iespaidiem bagāti, par laimi spēju izbraukt līdz ar tumsas iestāšanos. 

Vietējās nozīmes ceļš
Braucot pa ”ceļu” pāri ”upei”


          Nonāku līdz galvenajai šosejai, tagad atlikuši vien 25 km līdz galvaspilsētai, sīkums gan, ka Jeruzaleme (Jerusalem). ir 800 metrus virs jūras līmeņa, bet es dziļi pazemē. Viegli nav, bet pēc krietna, darba vairāku stundu garumā, esmu sasniedzis Svēto pilsētu. Uzmeklēju lētu hosteli arābu rajonā un dodos pie miera.

16. dienas GPS fails


17. diena kā ierasts iesākas agri, jo esmu pieradinājis sevi doties gulēt jau ap 20tiem, bet celties 06 no rīta. Turpmākās divas dienas es pavadīšu Jeruzalemes (Jerusalem) apkārtnē. Dodos pārgājienā pa pilsētu, pastā izmainu naudu, uzmeklēju veloveikalu, lai iegādātos kameru, jo manas rezerves ir izsmeltas. Situācija šeit nav vienkārša, pilsēta ir sadalīta starp arābiem un ebrejiem, fiziskas robežas gan nav, tomēr ir labi redzami dārgie, sakoptie rajoni un netīrās, lētākās un skaļākās vietas. Ārā gan pašlaik ir ap 20 grādiem, tomēr vēl pirms divām nedēļām šeit esot bijis sniegs. Man ir paveicies, baudu sauli, kāpju uz velosipēda un dodos uz Betlēmi (Bethlehem). Pirms iebraukšanas pilsētā ir jāšķērso robežkontroles punkts, jā, šeit jau viss ir pa īsto, tiek pārbaudīta pase un es ar velosipēdu ieripinos aiz mūra. Oficiāli esmu nokļuvis Palestīnā – valstī, kurai ir viss savs, tikai ne naudas vienība un ne pilnībā starptautiski atzītas teritorijas. Dodos uz svēto laukumu, apmeklēju vecāko kristiešu baznīcu, kā arī vēl vairākus tūristu objektus. Vai šeit var noķert īpašo sajūtu? Nē, pilnīgi neiespējami, visur tirgotāji, pilns ar tūristiem – tas viss ir tik komerciāli, ka nav nekāda prieka šeit atrasties. Saprotu, ka šeit esmu tikai ķeksīša pēc, tādēļ ilgi nekavējos un gar augstajām, apgleznotajām mūra sienām dodos atpakaļ uz Izraēlu. Caurlaides punktā gan neko vairāk par pasi un ieceļošanas zīmogiem nejautā, tādēļ atkrīt mana skaidrošanās par Irānas vīzu.

Betlēmes centrālais laukums
Ieeja senākajā kristiešu baznīcā

Cilvēkiem ir apnicis kara stāvoklis

Mūris no Palestīnas puses

8 metrus augstais mūris

Kontrolpostenis


Jau tumsā ieripinos Jeruzalemē (Jerusalem), izmetu nelielu loku ap vecpilsētas mūriem ar domu, ka pašu svarīgāko es atstāšu uz rītdienu.

17. dienas GPS fails


18. diena – sestdiena. Lai gan dzīvoju arābu kvartālā, tomēr arī šejieni ietekmē Šabats (Shabbat) diena, kad ebreji neko nedrīkst darīt. Patiesībā ļoti interesanti to visu vērot. Ņemu velosipēdu un dodos brokastīs, braucu, braucu, bet nekā nav – viss ir slēgts, pat mazākās ielās ir aizliegta transporta kustība. Nekursē tramvaji, autobusi un centrālajām ielām redzami vien atsevišķi transportlīdzekļi. Miljonu pilsēta ir klusa. Ebreji pēc rīta lūgšanām ir manāmi staigājam pa ielām un lūdzamies no grāmatas, neko vairāk viņi darīt arī nedrīkst.


          Saprotu, ka šeit neko nenopirkšu, dodos uz Palestīnu, šoreiz uz vienu no lielākajām pilsētām – Rāmallahu (Ramallah). Attālums nav liels tādēļ drīz vien esmu pie robežpārejas punkta, bez problēmām tieku mūrim otrā pusē, kur noris arābiem raksturīga kņada. Veikalā nopērku gardumus, uz ielas pie tirgotājiem zemenes. Atkal esmu uzmanības centrā, satiksme briesmīga, troksnis liels. Tomēr ir tik savādi, kad te pat aiz mūra ir pavisam cita pasaule. Pilsētas centrā notiesāju saldējumu un dodos uz apģērbu veikalu, lai iegādātos bikses, rīt taču jālido mājup. Lēti gan te nav, tomēr cenas nav tik kosmiskas, kā Izraēlā.

Mūra daļa no Palestīnas puses

Rāmallahas centrālā iela
Apskatījis dzīvi otrpus dzelzsbetona sienai, minu pedāļus atpakaļ uz Izraēlu. Viesnīcā atstāju velosipēdu un kājām dodos uz blakus esošo vecpilsētu. Šeit gan tirdzniecība un tūristu daudzums sit augstu vilni. Kopā sadzīvo, ebreji, arābi, armēņi, turki, islāms, kristietība – nelielā platībā šķiet ir koncentrēta visa pasaule. Patiesībā svēta un reliģiska vieta, kas ir pārvērsta par tirgus placi. Viesnīcas, restorāni, garšvielu tirgus, santehnikas tirgus,… te ir viss. Dodos uz Raudu mūri, ieeja tiek stingri kontrolēta ar policijas, armijas un metāla detektoru palīdzību. Labi, ka esmu tērpts garajās biksēs, savādāk man šeit nebūtu ļauts uzturēties. Paldies Dievam, vismaz šeit ir brīva vieta no tirgotājiem. Kā jau Šabata dienā, vairums lūdzās, mūris ir sadalīts starp sievietēm un vīriešiem. Fotografēt ir liegts, es gan īpaši necenšos to ievērot.

Tirgus ar saviem pakalpojumiem

Raudu mūris


          Dodos atpakaļ uz savu guļvietu, lai mazliet nosnaustos, pirms turpinu savu vecpilsētas apskati. Vēlāk vēl izstaigāju visus kvartālus, lai nonāktu pie secinājuma, ka patiešām tūristu vietas visā pasaulē ir vienādas un man netīkamas.

Damaskas vārti…
…un tirdzniecība aiz tiem


Ir pēdējais vakars Jeruzalemē (Jerusalem), visu ko es esmu vēlējies, es esmu redzējis, laiks kārtējām dārgajām vakariņām (lētāk par 5 Ls, man Izraēlā tā arī neizdevās paēst).
Miegs un nākamās dienas gaidīšana.

18. dienas GPS fails


19. diena – diena, kura būs mana pēdējā šajā ceļojumā.
Esmu patiešām priecīgs, jo dodos mājup. Sapakoju savu iedzīvi un minu pedāļus uz Telavivu  (Tel Aviv).  Braucu pa ātrgaitas šoseju, lai nemaldītos pa mazajiem celiņiem. Drīz vien ceļš ved tikai lejup un ātrums visu laiku turas robežās no 50 – 90km/h. Manevrēju starp kravas auto – atkal ķeru adrenalīnu! 


         Tā kā līdz lidmašīnai ir vēl vairāk kā 12 stundas, braucu garām lidostai un, pa pirms nepilnām trīs nedēļām jau veiktu ceļu, dodos uz Telavivas (Tel Aviv) centru, lai aizvadītu laisku dienu pie Vidusjūras. Pilsētā uzmeklēju veloveikalu, sarunāju, ka vakarpusē iebraukšu pēc kartona kastēm un caur pārtikas veikalu, dodos uz piekrasti. Ir +25 un saule vēl tikai uzņem apgriezienus. Pelde, saule, pelde, saule un tā gandrīz visu dienu. Patiešām lieliska atpūta pēc 3 nedēļu aktīvās braukšanas. 

Traktorista iedegums


Ceļš uz Tel Aviv – GPS fails

Pēcpusdienā jau +29, saule sāk nogurdināt, tāpēc kāpju virsū velosipēdam un dodos pēc kastēm.

Iepakojamais materiāls un izjauktas divas velosipēda kastes – to visu uzsienu un velosipēda bagāžnieka un sāku mērot 25 km lielo attālumu uz lidostu. Viegli gan nav, tomēr veiksmīgi bez incidentiem esmu sasniedzis savu galamērķi – vietu, kur pirms 19 dienām uzsāku savu braucienu. Pirms iebraukšanas lidostas teritorijā, manus dokumentus un kravu pārbauda kontrolposteņa drošības dienests, vairāki jautājumi, dažas atbildes un esmu veiksmīgi ticis garām. Pieripinos pie sava termināla – viss kārtējā ekspedīcija ir beigusies.

Pirms iepakošanas
Pēc iepakošanas


         2126 kilometri, 4 valstis, 3 jūras un daudz, daudz iespaidi ir man aiz muguras. Turpat izjaucu velosipēdu, sapakoju, pārģērbjos un dodos iekšā lidostā. Vēl gan ir sešas stundas līdz manam reisam, tomēr labāk būt laicīgi, nekā kavēt. Starp citu, Ben Gurion lidosta ir viena no retajām pasaulē, kur ir jāierodas vismaz 2,5 stundas pirms izlidošanas, jo šeit ir jāiziet pastiprināta drošības kontrole.

Pēdējais brauciens uz lidostu – GPS fails
Slaistos pa termināli, iztērēju pēdējos šekeļus un noteiktā laikā dodos uz drošības kontroli. Jau stāvot rindā, pie manis pienāk divi drošībnieki un sāk izvaicāt par manu ceļojumu, kad iedodu viņiem savu pasi, tad arī sākas problēmas – Irānas vīza ir pamanīta. Tieku paaicināts maliņā, es gan par to būtiski neuztraucos un man jau tas ir ierasts. Viņiem viss šķiet aizdomīgi, velosipēda kaste, tikai vaina soma, manas apmeklētās valstis, it viss. Pie atsevišķa galda tiek pilnība iztukšota mana mugursoma, katra lieta atsevišķi tiek skenēta, tiek paņemti dažādi testi. Viss izskatās un patiesībā arī ir ļoti nopietni. Somā pat atrod tādas lietas, par kurām pat biju aizmirsis, ka man tādas ir līdzi paņemtas. Pēc nepilnas stundas varu atkal pakot savu somu, neko nav atraduši. Tagad ķersies klāt manai velo kastei, kuru jau kā zinādams, neaiztaisīju ciet. Man palūdz doties līdzi uz speciālu drošības telpu, mana kaste no manis tiek nošķirta. Šeit viss paliek ļoti nopietni, aiz aizkariņiem tieku apsēdināts un man atkal jāstāsta viss stāsts no sākuma. Mani trīs mobilie telefoni izraisa kārtējās aizdomas, katrs tiek izjaukts un pārbaudīts vai darbojas, vai nav sprādzienbīstams. Tomēr pats mulsinošākais sākas brīdī, kad tiek pasaukts maiņas vecākais. Tieku skenēts, pārbauda manas drēbes, tomēr joprojām esmu aizdomīgs. Man lūdz izģērbties. Viss notiek ļoti solīdi, pēc reglamenta, tomēr man tas viss neiet pie sirds. Pārbauda pat galvu, vai ausīs un matos nav kas paslēpts. ‘Diemžēl’ nekur, neko neatrod un es atkal varu apģērbties. Pa to laiku mans velosipēds ir izpakots, visas mantas izmētātas – šo darbiņu viņi ir paveikuši ļoti nesmuki. Pašlaik es patiešām sadusmojos, jo šādu rīcību es no viņiem negaidīju. Drošības dienests skaidro, ka es esot melojis, ka tur ir tikai velosipēds, viņi esot atraduši arī personīgās mantas. Saku, ka neesmu sapratis viņu angļu valodu, tādēļ sanācis pārpratums. Man liek sapakot atpakaļ velosipēdu ar visām lietām un paskaidro, ka kaste nevarēs šonakt ceļot ar mani uz Latviju, viņiem esot jāveic dziļāka bioķīmiskā pārbaude. Paskatos pulkstenī un saprotu, ja es vēl centīšos strīdēties, tad arī es šonakt nekur nelidošu. Ar viņu palīdzību sapakoju atpakaļ savas lietas un atvados no sava ričuka. Drošības dienests gan sola, ka kaste vairs netiks atpakota.
Tieku pavadīts līdz reģistrācijai, kur viņi nokārto visas lietas ar manu bagāžu, parakstu kaudzi ar dokumentiem, ka velosipēds lidos pēc dažām dienām uz Rīgu. Caur darbinieku ejām, apejot vēl citas drošības kontroles tieku aizvests līdz pat zālei, kur gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Labi, ka biju tik laicīgi lidostā un labi, ka viņiem pietika prāta mani vairs nekratīt, savādāk nebūtu paspējis uz savu reisu.

Viss ir beidzies
Nervi un velosipēds ir atstāti Izraēlā, es kāpju iekšā lidmašīnā. Ir nedaudz pēc pusnakts, izlidošana kavējas, bet es jau domāju par to, ka no rīta man jābūt darbā. Lidmašīna ieskrienas pa skrejceļu un man beidzot iestājas relatīvs miers – viss ir beidzies, tagad tikai pārlidojums, esmu veiksmīgi ticis ārā no baiļu pārņemtās Izraēlas.
Agrā 12. marta rītā, nosēžamies aukstajā, sniegotajā, bet tik ļoti mīļajā Rīgā. Mani sagaidīt ar velosipēdiem ir ieradušies treniņ partneri – nu traki, ziemā, tumsā ar velo vēl braukt!
Pēc dažām dienām, man pie mājas ar taksi pieved arī manu galveno ekspedīcijas biedru – velosipēdu, kas par laimi nav cietis. Jā, tikai tagad es varu teikt, ka veloekspedīcija – Gads pēc Arābu Pavasara, ir noslēgusies – abi dalībnieki ir atgriezušies.

Ekspedīcijas veiktais maršruts (zaļais ar velo, sarkanais ar autobusiem)


Rezumē
Ar velosipēdu veikti 2126 kilometri 111 stundās (vidējais ātrums 19,15 km/h)
Apmeklētas 4 valstis, 3 galvaspilsētas, 3 jūras.
Nomainītas 3 kameras.

Izmaksas:
Vīzas un robežu nodokļi – 75 Ls
Avio un autobusu biļetes – 167 Ls
Apdrošināšana – 23 Ls
Visi pārējie izdevumi (pārtika, nakšņošana, suvenīri, apģērbs, sakari) – 350 Ls
Kopējā summa 3 nedēļām ir liela, tomēr jāpiezīmē, ka valstis nav tās lētākās, kā arī braucot noteiktos simtus dienā, vēlme ēst ir krietni lielāka.
Komunikācija:
3 Nokia telefoni. LMT pieslēgums, Zelta Zivtiņa un rezerves telefons, kurā tiek ievietota vietējā sarunu karte. Divi telefoni aprīkoti ar GPS, kas spēj atzīmēt nobraukto maršrutu.
Internets tiek izmantots vietās, kur ir bezmaksas WIFI, kā arī pie sastaptajiem cilvēkiem mājās.
Ēģiptē sakari ir lēti, tādēļ ar vietējo sarunu karti arī tur tika izmantots tīmeklis.
Twitter – ziņas par piedzīvoto nereti tika nosūtītas sms formā tieši uz savu kontu.

Interesenti, paplašinātu veloekspedīcijas retrospekciju, var skatīt šeit  – saite uz fotoattēliem.


Šoreiz izvēlētā reģiona daļa bija ļoti sarežģīta. Politiskā, reliģiskā situācija ir saspīlēta. Cilvēkam no malas (protams, arī man), ir ļoti grūti izprast to visu. Arābu Pavasara atskaņas bija reāli redzamas un no cilvēkiem dzirdamas tikai Ēģiptē. Jordānijā bija protesti, bet tā arī nekas tur nav mainījies. Izraēla, Palestīna – tur situācija ir pavisam cita – tā ‘valsts’ ir tik ilgi slacīta ar asinīm un vēl ilgi arī tiks slacīta. Kā izveidojās Izraēlas Valsts, to es jums necentīšos atstāstīt, atradīsiet interneta dzīlēs. Lai gan Izraēla ir sakopta, eiropeiska, attīstīta, bagāta valsts, tomēr neatrodas savā vietā, tā šķeļ šo pasaules daļu, kur valda musulmaņi. Tā vieta duras acīs, ebreji dzīvo nemitīgās bailēs, drošībā tiek ieguldīti miljardi. Tur esot, var skaidri redzēt, ka tā nav pareizi, ka miers tur nebūs vēl ilgi. Izraēla baidās – suns zina, ko ir ēdis!

Pavisam noteikti vissarežģītākais reģions, kur esmu braucis ar velosipēdu – kara stāvoklis, mūris, arābi, ebreji, unikālas dabas vietas, svētas vietas, pasaules brīnumi, tūristi, laupītāji,…tur ir viss! Saprotu, ka mieru rodu vietās, kuras nav tūristu sabojātas, diemžēl šoreiz tādas bija ļoti maz.
Pat šobrīd, kad ir pagājuši 7 mēneši, es saku, ka šī, jau pēc skaita ceturtā Tuvo austrumu veloekspedīcija, ir pēdējā. Vismaz šādā formātā ar velosipēdu pavisam noteikti – pastāvēs kas pārvērtīsies!
Protams, ka reģions ir milzīgs un ne būt nav apgūts, bet tomēr četros piegājienos ir izbraukātas 9 valstis, ar velosipēdu veicot ap 9 000 km un virspusēji iepazīstot sev interesējošās vietas un lietas.
Varbūt ir laiks uz brīdi pievērsties savai Latvijai…?

7 thoughts on “Gads pēc Arābu Pavasara

  1. Perfekts dokumentējums. Tu čalīt iedvesmo!Klau, par velo bagāžnieku, kādā no iepriekšējiem braucieniem tev tas jau bija ielūzis, kā ar šo, un kāpēc neizmanto klasiskā tipa bagāžnieku, kas balstās arī pie rāmja (rata ass)?Aigars

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s