Ceturtais turpinājums (Milzīgs paldies Edgaram par teksta kļūdu labojumu līdz 22.dienai, tālāk mani errori)
1. daļa
2.daļa
3.daļa
14. diena
Guļu Bandar Lenge pilsētas parkā, ir tumšs, strauji pamostos brīdī, kad kāds jaunietis mani rausta aiz kājas. Sabijos ne pa jokam, miegs vairs nevienā acī. Irānis, labi sapīpējies, kaut ko grib no manis, aiztiek manu velo. Saprotu, ka laiks kravāties,jo šeit vairs nekāda miega nebūs. Par laimi, pēc brīža miera traucētājs ir aizlidojis. Turpinu komplektēt savas somas uz velo, lai dotos tālāk. Kad apsēžos uz velo,man uz pleca atkal uzguļas roka (patīk pielavīties no aizmugures), atkal tas pats narkomāns,šoreiz uzstājīgi kaut ko vēlas, tomēr esmu jau uz velo un tikai minu pedāļus,lai tiktu prom.
Pagaidām plāns ir braukt līdz nākamajai pilsētai,kur vajadzētu būt kādam veikalam un kur es varētu arī atpūsties. 06.00 pamazām kļūst gaišs, ēst nav ko, dzeramais arī beidzies. Braucu cauri maziem ciematiem, veikali slēgti. Ir nedaudz mākoņains, tāpēc pagaidām saule nededzina. Brīdī, kad šoseja pietuvojas Persijas līcim, es nolemju atpūsties. Akmeņainajā pludmalē atrodu dažādas noderīgas mantas, no kurām ātri vien uzmeistaroju sev guļvietu. Kaut gan ļoti baidos no rāpuļiem, tomēr miegs ņem virsroku un es atplīstu pašā jūras krastā.
Kāds arābs stopē…
Šeit arī guļu
Šoreiz mani pamodina telefona zvans.Sveiks, Krišjāni, šeit Ufo no radio. Lai nu kur, bet šeit es to gaidīju vismazāk: nekurienes vidū mani sazvana no Latvijas. Gana miegainā balsī stāstu par saviem piedzīvojumiem.
Ir jau 10.00 un saule pamatīgi karsē, dodos ceļā. Pēc nepilna kilometra pamanu, ka esmu gulējis pavisam netālu no kamieļu ganībām. Neliela fotosesija,jo kamieļus brīvā dabā redzu pirmo reizi. Ceļš ved gar pašu tirkīzzilo Persijas līci, tomēr nepeldos, jo vēders prasa savu. Beidzot ciemats ar veikalu,kurā sapērkos ūdeņus un gardumus, tur ir tik patīkami, jo pat mazākajā māla būdiņā ir kondicionieris. Turpinot ceļu, pieturos pie grafika – stunda tuksnesī, tad veikals ar kaudzi saldējumiem un tad atkal stunda… Cīņa ar sevi, ar katru metru. Atceros savas mocības un salšanu sniegos, bet tagad brauciens cauri tuksnesim, kur saulē gaiss sakarst vismaz līdz 50 grādiem.
Tuksneša šoseja ar brīdinājumu par tuksneša kuģiem
Daugavas izmēra upe, pašlaik gan izžuvusi
Tuksneša veldze. Lietus sezonā satek ūdens, kurš tur saglabājas vēss pat viskarstākajā laikā
Taisni un karsti
Pie kārtējā veikala atklāju, ka bontrager bagāžnieks sāk izbeigties – platforma gandrīz ir nolūzusi. Izlīdzos ar savilcējiem un turpinu ceļu. Blakus šosejai izkaltušu dubļu lauks, braucu klāt, lai iemūžinātu to bildēs. Nu, nemaz jau tik ļoti nebija izžuvis, jo velosipēds un kājas labi grima dubļos.
Nomadi joprojām dzīvo savu dzīvi; lai gan pēdējo desmit gadu laikā viņu skaits ir samazinājies, tomēr viņi vēl ir sastopami Irānas dienvidu rajonos. Tās ir ģimenes, kuras vairākās paaudzēs mitinās zem klajas debess. Šoreiz mans miega bads liek pabraukt šīm ciltīm garām, ir iestājies autopilots ar nelielu vienaldzības devu.
Nomadu dzīvestelpa
Braucot cauri kārtējam piejūras ciematam, beidzot piedzīvoju kādu aksidentu. Minos gar jauniešu bariņu, kuri nepārprotami aicina mani apstāties. Šoreiz noignorēju, jo nepavisam neizskatījās draudzīgi. Tad,nu tālāk braucot, dzirdu,ka man tuvojas vairāki motorolleriun viens no tiem garāmbraucot cenšas man iespert. Pilnībā izvairīties neizdodas, triecienu saņem bagāža un mana kāja, tomēr uz velo noturos. Spērējam gan ir nokritusi kurpe. Brīdī, kad esmu apstājies, piebrauc policijas auto un jautā vai man viss kārtībā. Ir baigā dusma un vilšanās, tomēr policijas darbs pārsteidz – viņi savāc pazaudēto kurpi un dzenās pakaļ rolleristiem. Turpinu mīties un pēc brīža redzu atkal tos pašus policistus, kuri mani drošības labad eskortē vairākus kilometrus ārpus ciema. Jaunieši-izlecēji visur pasaulē ir vienādi, tomēr policisti gan stipri atšķiras…
Bad Gir (Vēja ķērāji) Vējš ieplūst torņa arkās, krīt lejup, kur saskaras ar ūdeni – tādējādi telpas tiek dzesētas.
Kā jau iepriekš esmu nolēmis, dodos uz Laft ostu, lai no turienes ar prāmi dotos uz Persijas līča lielāko salu – Qeshm, pa kuru turpināšu ceļu uz savu galamērķi. Milzīgas automašīnu rindas, liels skaits irāņu arī vēlas nokļūt uz šo salu. Braucu garām auto rindām, garām maksas punktam, jo izrādās, ka cilvēkiem šis prāmis ir bez maksas, ir jāmaksā tikai par auto. Uz peldlīdzekļa auto tiek sadzīti krustu šķērsu, vienmēr līdz atdurei pret citu mašīnu. Uz prāmja esmu apskates objekts, jo esmu šortos. Brauciens nav ilgs, sala ir tuvu kontinentam.
Qeshm sala ir Irānas beznodokļu zona. Tā ir aptuveni 100km gara un 10 – 30 km plata zemes strēle iepretim Dubaijai. Ripinoties pa salu, kāda no garāmbraucošajām automašīnām mani cienā ar apelsīniem – jā, patiešām, šajā karstumā tie ir laba veldze.
Prāmis tiek piepildīts
Iebraucot Qeshm salā
Tuvojas vakars, saprotu, ka viesnīcas ir tikai salas otrā pusē, tādēļ minos uz 70 kilometru attālo Qeshm pilsētu. Salā ir vairāki vēsturiski ciemati, kā arī senlaicīgu laivu/kuģubūvētavas. Līdz ar tumsu iebraucu šīs salas galvaspilsētā. Daudz auto, cilvēki ceļ teltis parkos un ielu malās. Ir pamatīgs nogurums, tādēļ meklēju kādu viesnīcu. To te ir daudz, tomēr, ja arī kādā vēl bija brīvas vietas, tad cena nebija zemāka par 200$, to es nemaz negribu atļauties.Tomēr gulēt jau otro nakti zem klajas debess arī nevēlos. Pilsēta ir liela, kartes man nav, tādēļ orientēšanās nav viegla. Saprotu, ka šeit neizdosies atrast naktsmājas, nolemju zvanīt uz Bandar-Abbas. Tur dzīvo mans jau iepriekš iedotais kontakts. Meitene ir ļoti atsaucīga, saka,lai es braucu uz ostu, ņemu speedboat un dodos uz kontinentu, viņa atbrauks man pretī un aizvedīs pie draugiem uz mājām. Fantastika,esmu tik priecīgs. Jautājot ceļu, nonāku līdz ostai, iekšā gan tieku, tikai uzvelkot garās bikses. Par aptuveni vienu latu uzkāpju uz ātrlaivas, kurā ir vieta kādiem 50 cilvēkiem. Biju vien nieka 200 km no Dubaijas, bet tagad mēroju 50 kilometrus atpakaļ uz kontinentu.
Jau pēc nepilnas stundas esmu klāt, noceļu velosipēdu un pa molu braucu uz savu galamērķi – Bandar-Abbas, pilsētu,kura atšķirās no citām – daudz augstu ēku, spožas gaismas, modernas celtnes. Ekskluzīvi – ierodos savā galamērķī no Persijas līča, piebraucot ar speedboat.
Mani sagaida Navida ar savu draugu. Braucot aiz auto, tieku aizvests līdz mājai,kurā mani jau sagaida vēl vairāki cilvēki. Privātmāja, kurā nav nekā no islāma, tātad droši varu runāt visu, ko vien vēlos. Duša, iedotās drēbes – pēc brīža jau jūtos kā cilvēks. Pie vakariņu galda stāstu savus ceļojuma iespaidus, pēc brīža tiek izvilkts Smirnoff un vakars krietni ievelkas. Svinam galamērķa sasniegšanu. Normāli nav gulēts pēdējās 45 stundas, tāpēc jau ap 02.00 esmu ciešā miegā.
215 km , 10:23h 20,7km/h vid; 47km/h max
Ekspedīcijas 14 dienās ar velosipēdu ir nobraukti 2011km
15. diena
Pamostamies tikai ap 10tiem. Brokastis un ar auto dodamies uz centru iepirkties – man ir vajadzīgas drēbes. Ārā silts, +35 grādi. Lielveikali un tirgus ir pilni ar cilvēkiem, visi iepērkas pirms jaungada svinībām. Arī Bandar-Abbas ir beznodokļu zona, tomēr tuvu ir Dubaija un ir jaungada brīvdienas, cenas ir krietni uzskrūvētas.
Džinsas, krekls, iešļūcenes, cepure man izmaksā 50$. Staigāt gan nav viegli, jo karstums ir neciešams. Kamēr gaidām brīvu galdiņu vietējā restorānā, man tiek parādīts vietējais zivju tirgus, smaka gan ir vairāk kā briesmīga.
Vēlāk neliela autoekskursija pa pilsētu un dodamies atpakaļ uz māju, kur atpūsties no karstuma.
Ir jādomā par tikšanu uz Teherānu, tiek meklētas visa veida biļetes. Lidmašīnas, vilcieni ir izpirkti, atliek vien autobusi.Dodamies uz autoostu, lai mēģinātu kaut ko sarunāt. Tur valda liela kņada – domāju, ka, ja es šeit būtu viens, tad man būtu neiedomājami grūti iegādāties biļetes. Šovakar vai rīt no rīta ir vienīgā iespēja tuvākās nedēļas laikā tikt uz 1500km attālo Teherānu. Nebiju plānojis tik ātri pamest šo paradīzi, tomēr nekas cits neatliek kā iegādāties biļeti uz rītdienas reisu.
Ir vakars un beidzot braucam peldēties. Jā, joprojām neesmu nopeldējies Persijas līcī, jo nekur nebiju atradis piemērotu vietu un laiku.
Peldēšanās Irānā – vietējie peldas reti, jo likumi krietni vien sarežģī šo lietu. Sievietes drīkst peldēties tikai pilnā tērpā ar nosegtu galvu, turklāt atsevišķi no vīriešiem. Vīrieši peldēties šortos drīkst tikai nelielā skaitā pludmaļu. Tieši tāpēc gandrīz nekur neredzēju kādu peldamies.
Šodien ir pamatīgs bēgums, tādēļ nākas vairāk kā kilometru brist pa dubļiem, līdz nonākam līdz ūdenim. Man ir krietns pavadītāju pulciņš, tomēr peldēties kopā ar mani dodas tikai viens džeks. Ir vakars, tādēļ gaisa temperatūra ir tikai 25 grādi, ūdenī var sasildīties, jo tur nekad nav zem 30 grādiem. Lai gan nav zilā lagūna, tomēr pelde ir lieliska.
Bēgums rada iespēju Persijas līci izmantot arī šādam mērķim
Flamingo bari
Kā reiz nākot ārā no ūdens, saņemu zvanu no Latvijas, kolēģi no Hawaii Express interesējas par manu ceļojumu, stāsta par sniegu, aukstumu…
Zinot, ka šis vakars ir pēdējais šajā paradīzē, dodos uz veikalu (arī šoreiz ar pavadītājiem), lai iegādātos augļus vakariņām. Neesmu pavārs, bet kaut ko saldu māku pagatavot. Tā nu vakara gaitā top augļi ar putukrējumu, vietējie neko tādu nav redzējuši un sākumā vēro, kā es to ēdīšu.
Vēlāk tiek tukšota kārtējā Smirnoff pudele, kurai beidzoties tiek sagādāta jauna (viens zvans un pēc neilga laiciņa pie mājas piebrauc auto). Tiek dziedāts, dejots.
Nasirs spēlē un dzied
Vakara gaitā tiek apspriesta mana ekspedīcija, mani sponsori un mani mērķi. Kā joku minu, ka man vajadzētu uztaisīt kādu foto ar dažiem logo pie kādas Irānas AES. Pēc šiem vārdiem iestājas klusums – mans joks nav saprasts. Sākas jautājumi par maniem patiesajiem braukšanas mērķiem utt. Grūti nākas ieskaidrot, ka tas bija tikai neveiksmīgs joks. No fotoaparāta tiek izdzēstas bildes, kur redzami vairāki vietējie, kā arī alkohola pudeles. Atcerieties, ja nonākat Irānā, tad ar sev pazīstamiem draugiem varat runāt par visu, izņemot AES, jo tas vienmēr un visur tiek ņemts par pilnu.
Neskatoties uz domstarpībām, turpinam jautro vakaru līdz pat 04.00.
Šodien tā arī neuzkāpu uz velo – brīvdiena
16. Diena
Brokastis un brauciens uz netālu esošo autoostu. 09.30 kopā ar velosipēdu tieku iesēdināts autobusā Bandar-Abbas – Tehran. Ir daudz pavadītāju, esam apmainījušies ar koordinātēm un ir laiks šķirties. Pēdējie foto un mans 17 stundu brauciens var sākties. Šis ir komfortabls ekspresis – par ērtību trūkumu nevaru sūdzēties. Šajā brīdī saprotu,ka sākas manas ekspedīcijas otrā daļa – mēģinājums tikt atpakaļ 3500km uz Tbilisi, šoreiz gan izmantojot autobusus.
Pavadīt atbraucis arī Navidas tēvs
Brīžiem iemiegu. Vadītājs sauc – mister un rāda savu mobilo. Es pieeju klāt, saprotu, ka zvana man. Zvanītājs ir viens no Bandar-Abbas pilsētas draugiem, vienkārši vēlas zināt, vai man viss ir kārtībā. Pārsteigums gan ir liels, jo nekad nebūtu gaidījis,ka man kāds varētu zvanīt caur autobusa šoferi.
Vairākas apstāšanās, pusdienas, vakariņas, zaļās pieturas, miegs.
Diena bez velo
17. diena
Pamostos,kad vadītājs sauc Tehran. Ir 03.45, autobuss jau ir apstājies vienā no Teherānas autoostām. Esmu palaidis garām jaungada iestāšanos,kas šogad bija 03.00. Ielās valda klusums, neticās, ka šeit tikko ir iestājies 1390.gads. Nolemju nemeklēt viesnīcu, tādēļ sēžos virsū savam velosipēdam un minu baudīt kluso Teherānu.
Pamazām kļūst gaišs, vēroju fantastisku saullēktu. Zinu, ka šo megapoli varēšu baudīt vēl 4 dienas.
Lēnām minos kalnup, pa ceļam iegriežos kādā maizes ceptuvē, kura tikko ir atvērusies. Par 15 santīmiem iegādājos maizi un dodos tālāk uz pilsētas kalniem. Beidzamos metrus minu pa ļoti stāvu pacēlumu, līdz nonāku līdz klusai takai pašā pilsētas malā, no kurienes paveras fantastisks skats uz neraksturīgi tukšo Irānas galvaspilsētu. Ēdu, atpūšos un plānoju savas turpmākas dienas.
Barberry maize
Netālu pamanu kādu piemiņas vietu, tā ir ala, kur pirms vairāk kā desmit gadiem tika atrastas neatpazītas Irānas – Irākas karavīru mirstīgās atliekas.
Ir pusdienlaiks un es dodos atpakaļ klusajā pilsētā – šoreiz, lai apmestos kādā hotelī pie lielā bazāra. Pateicoties lonely planet, apmetos Mehr viesnīcā, kura ir gandrīz tukša, jo ir taču jaunā gada pirmā diena un vairums irāņu ir pametuši galvaspilsētu. 15$ un varu doties diendusā.
Novruz – islāma jaunais gads pēc Irānas kalendāra. Parasti tiek atzīmēts ap divdesmito martu. Tā kā pilns gads nekad neilgst precīzu dienu skaitu, tādēļ katrs jaunais gads atnāk citā dienā/laikā. Šogad tas notika 21.marta 03.00. Svētki tiek svinēti ģimenes lokā, nekad uz ielām nav svinību un uguņošanas. Novruz laikā ir 9 brīvdienas, kad nestrādā valsts iestādes un lielākā daļa privāto. Pašas brīvākās ir pirmās divas jaunā gada dienas, kad pilsētās valda klusums un gandrīz viss ir slēgts. Ja ir vēlme apskatīt 14 miljonu pilsētu klusumā, tad tas ir īstais laiks, jo tā ir tikai vienu reizi gadā.
Vakarā dodos pastaigā pa pilsētas centru, apmeklēju arī vairākus krāšņus parkus, kuros gan nesaprotamu iemeslu dēļ ir aizliegts fotografēt (nebiju paklausīgs).
Velotriāls
64 km; 4.44h; 13,6km/h vid; 59km/h max
18. diena
Lielu daļu nakts kāvos ar odiem – biju atstājis vaļā logu un pat pašā pilsētas centrā to te ir milzum daudz,laikam arī bauda pilsētas klusumu.
Zinu, ka šovakar satikšos ar Mustafa (viens no džekiem, ar kuriem iepazinos vilcienā), bet līdz tam došos kārtējā izbraucienā pa miljonu pilsētu. Lēnām ripinos, vēroju cilvēkus, satiksmi, arhitektūru. Tiek celti daudz jauni autobāņi. Pa ceļam iegādājos arbūzu un vēlāk to kādā parkā arī notiesāju.
Saņemu zvanu no Mustafa, kurš mēģina man pastāstīt, kur man jādodas,kur viņš dzīvo. Nemaz nenākas viegli saprast, kur es pats atrodos un kur, galu galā, ir tā Sabalan metro stacija (ieteikums – ja dodieties uz Teherānu, iegādājaties normālu karti angļu valodā). Beigās gan veiksmīgi nokļūstu līdz tikšanās vietai un satieku Mustafa. Dodamies pie viņa uz mājām vakariņās. Mustafa strādā Renault rūpnīcā par inženieri, viņam katru darba dienu ir jāmēro 100 kilometri līdz darba vietai un tikpat atpakaļ.
Vakarā dodamies vēl nelielā pastaigā pa rajonu, uz ielas satiekam kādu DVD disku tirgotāju, pie kura var iegādāties Holivudas filmas par 50 santīmiem. Atpakaļ uz mājām ceļu rādu es un par brīnumu man un Mustafam, mēs veiksmīgi nonākam līdz dzīvoklim.
55 km; 3:26h; 16km/h vid; 45km/h max
19. diena
Ceļamies un dodamies ar metro uz Teherānas sirdi – lielo bazāru. Nokāpjot lejā, pazemē,skatam paveras pavisam citāda Teherāna – tīra, sakopta vide. Metro vagoni ir moderni (šeit pat ir krutāk kā Oslo metro). Sievietēm ir domāti pirmie divi vagoni, bet pārējiem ir atlikušie, kur, ja vēlas,drīkstiekāpt arī sievietes. Metro biļete maksā 13 santīmus.
Lielais tirgus gan ir kā izslaucīts, jo joprojām turpinās brīvdienas, tomēr tuvējās ielās var atrast tirgotājus, kuri arī šajā laikā vēlas kaut ko pārdot. Šodien iepērku dažādas lietas draugiem Latvijā. Diemžēl suvenīru šeit nav, tādēļ izlīdzos ar riekstiem un saldumiem. Nopirkt man normālus apavus ir neiespējami, jo 45/46 izmērs šiem skaitās jau kā gigantisks. Pēcpusdienā manam pavadonim jādodas ciemos, tādēļ iepirkšanos turpinu vienatnē.
Kad nu esmu nostaigājies jau vairākus desmitus kilometru, dodos uz metro, lai brauktu atpakaļ pie Mustafa, kurš jau gaida mani savā dzīvoklī.
Riekstiņu un pistāciju paradīze
Uzraksti uz rāmja izsaka visu 😀
Tukšais Grand bazar
Vakarā vēl satiekam Muhamedu un ar auto dodamies pilsētā baudīt vietējo makdonaldu. Ceļazīmju ir ļoti maz, ar luksaforiem viņi arī neaizraujas. Uz manu jautājumu par priekšrocībām saņemu atbildi,ka šeit taču visi zina, ka galvenais ceļš ir šis (esot rakstīts likumā) un zīmes šeit nav vajadzīgas. Pie sarkanās gaismas pārbraucam tikai retu reizi.
Šodiena atkal bez velo.
20. diena
Ceļamies agri,lai pirms mana autobusa vēl paspētu aizbraukt līdz kādai mošejai, jo izrādās, ka, būdams Irānā, tā arī neesmu apmeklējis nevienu mošeju.
Lai būtu ātrāk, dodamies ar takšiem. (Galvenokārt takši gaida lielajos krustojumos, kamēr sakāpj četri pasažieri, un tad dodas ceļā. Brauc taisni pa lielajām ielām. Izmaksas ir aptuveni 1 lats par 5 km.)
Tā mēs ātri vien esam pie vienas no galvenajām mošejām Teherānā. Iekšā ir stingri aizliegts fotografēt, tomēr Mustafa saka, lai es neuzkrītoši to daru. Izstaigājam visas telpas un tad apsēžamies kādā stūrī, lai pavērotu cilvēkus. Tiek atnests Korāns, man nolasa priekšā dažas rindiņas. Korāna burtiem var pieskarties tikai ar nomazgātām rokām. Kā Mustafa stāsta, tad šajā svētajā grāmatā ir arī nodaļa par kristietību, par Jēzu, par to, ka ir tādi cilvēki šajā pasaulē, kuri tic tam, un nevienā vietā nav rakstīts par to, cik tas ir slikti. Kad nu esam kādu laiciņu pasēdējuši, dodamies ar autobusu atpakaļ uz mājām. Autobusa biļete maksā vien nieka 5 santīmus (biļetes netiek drukātas, tev vienkārši jāiedod nauda un viss).
Korāns (atceramies, ka jālasa no labās uz kreiso)
Peycan markas auto,kurš tiek izmantots kā taksis
Sakravāju mantas, visu lielo bagāžu uzsienu uz velosipēda un esmu gatavs doties uz autoostu. Pateicos Mustafam par silto uzņemšanu un lieliski pavadīto laiku un sāku mīties. Lai gan ceļš nav tāls, tomēr braukt nav viegli, jo bagāžnieks turas tikai uz puņķiem.
Pie autoostas satieku Muhamedu, kurš ir atbraucis mani pavadīt. Atdodu viņam lonely planet, bet viņš man manas mantas, kuras vēl biju atstājis pie viņa. Muhameds stāsta, ka man veicas, jo tikai šodien ir atkal atvērta robeža starp Irānu un Armēniju; robeža bija slēgta pārlieku lielās noslogotības dēļ. Tiek atrasta īstā platforma un man atliek vien gaidīt savu autobusu Teheran – Yerevan.
Pēdējais miera brīdis Teherānā
Pēdējais vistas kebabs un ar nokavēšanos klāt ir arī mans autobuss. Biļete man jau ir laicīgi iegādāta par 60 $, tomēr par manu velosipēdu tiek prasīti vēl 100$. Tādas naudas man nav, tāpēc zvanu Muhamedam, lai viņš palīdz sarunāt kaut ko ar vadītāju. Pēc telefonsarunas saprotu, ka cena ir samazināta uz pusi, atdodu visus savus pēdējos reālus – sanāk 45$. Pēc brīža es jau sēžu biznesa klases autobusā, kurā man būs jāpavada vairāk kā diennakts. Tiek izdalīts ūdens, sulas un bulciņas. Autobuss ir pilns – irāņi dodas baudīt brīvdienas.
Visu laiku rēķinu, vai es paspēšu uz savu lidmašinu Tbilisi. Tagad 16.00 izbraucu no Teherānas; ja viss ir kā plānots, tad pēc 24 stundām man ir jābūt Erevānā, no kurienes ir 300 kilometru brauciens līdz Tbilisi, kur 06.00 no rīta izlido mana lidmašīna uz Rīgu. Ar velo paspēt nobraukt šo gabalu es nevaru un negribu, bet autobusu satiksmes, pēc manas informācijas, tur vairs nav – ceru uz veiksmi.
Pieceļos, kad autobuss, skaļi rūcot, brauc kalnā. Neticami, bet ārā pamatīgi snieg, bānis ir piesnidzis/apledojis. Vēl tikai pirms astoņām stundām bija vairāk kā +20 grādi, bet tagad snieg! Ir gandrīz pusnakts un mēs esam Tabrizas pilsētā.
Ar velo veikti 14 kilometri līdz autoostai.
21. diena
Ar autobusu braucam pa tiem pašiem ceļiem, pa kuriem es ar velo minos pirms divām nedēļām. Jau laicīgi tiek izsniegtas lapas, kuras jāaizpilda, lai varētu nokārtot Armēnijas vīzu. Irāņiem neveicas, jo rakstīt latīņu burtiem no kreisās uz labo nepavisam nav viegli.
03.00 esam uz robežas uz vienīgā robežpārejas punkta starp Irānu un Armēniju – vietā, kur jau esmu bijis. Visi kāpjam ārā, ņemam savas somas un dodamies uz pasu kontroli. Kad Irānas Islāma Republika ir veiksmīgi pamesta, nākas pašam saviem spēkiem nokļūt līdz nepilnu kilometu attālajam Armēnijas robežkontroles postenim. Tur esmu pirmais, jo man ir velosipēds. Ātri nokārtoju vīzu un sākas ilgais gaidīšanas process. 45 irāņiem tas nav tik ātri, autobuss tiek pārmeklēts, kratīts – kopā tas aizņem vairāk kā 3 stundas.
Njā, Armēnija ir un paliek viena liela bedre, skumji, bet pēc Irānas šeit viss izskatās vēl bēdīgāk.
Armēnijas robežpārejas punkts
Krata autobusu
Ir jau rīts un beidzot mēs visi sēžam autobusā. Vairumam sieviešu galvas vairs neklāj lakats.Tiek iebraukts pirmajā veikalā, irāņi nopērk alu un dzīve var sākties. Tiek uzlikta kāda ļoti populāra, bet Irānā aizliegta dziesma un vai viss autobuss dzied tai līdzi.
Atkal braucam pa to pašu trako kalnu pāreju. Šoreiz sniegs ir krietni pakusis, tomēr autobuss brauc ļoti lēni. Satiksmi vietām bloķē malā stāvošie kravas auto. Brīnumainā kārtā tiekam augšā bez ķēdēm. Arī lejā braucot ātrums ir niecīgs. Visai kalnu pārejai tiek patērētas 3 stundas.
Es uztraucos, jo man ir palikušas vien 20 stundas līdz lidmašīnai,un es zinu, kāds ir turpmākais (ne)ceļš. Pēc kārtējiem kalnu serpentīniem arī vairums irāņu jau ir pārguruši, jo nebija gaidījuši tādu vilkšanos un tik sliktus ceļus.
Vakarpusē braucam garām Armēnijas augstākajam kalnam, kurš atrodas Turcijas teritorijā – Ararats. Iespaidīgi skati!
Beidzot, 18.00 esam Erevānā, Kilikiaautoostā. Izkāpjot no autobusa, uzreiz tiek piedāvātas naktsmājas, takši, kā arī dažādas sadzīvē ne tik noderīgas lietas. Atvados no saviem līdzbraucējiem un sāku meklēt transportu uz Tbilisi. Autobuss būs tikai rīt, man neder, jo rīt jau jābūt Rīgā. Vairāki taksisti vēlas mani kaut kur aizvest, tomēr, kad pasaku, ka man jātiek uz Tbilisi, tad šie sāk domāt.Kāds ir gatavs par 150$ vest, man gan tas ir par dārgu. Kaut kā nejauši uzrunāju kādu cilvēku,kurš tūliņ sazvanās, un jau pēc brīža kāds piebrauc ar auto,kurā vēl ir brīva vieta braucienam uz Gruziju – Tbilisi. Sarunāju, ka par 23 Ls mani ar velosipēdu viņš jau šovakar nogādās līdz Gruzijas galvaspilsētai. Velosipēds tiek iekrāmēts un es, nenormāli laimīgs, iesēžos automašīnā.
Satiksme Erevānā ir krimināla, braukšanas ātrums ir iespaidīgs – noteikumu nav!
Pa ceļam stipri putina, ceļi apledojuši, bet mēs lidojam
Pēc desmitiem vakarā esam uz robežas, pasu kontrole, mantu skenēšana un bez aizķeršanās varam turpināt ceļu. Mazliet iesnaužos. Mani pamodina straujie pagriezieni jau Tbilisi centrā. Piestājam pie bankomāta un es norēķinos par ceļu.
Ir gandrīz pusnakts un man ir atlicis vien pavisam nedaudz – ir jāaizminas līdz lidostai. Pilsētā ir pamatīga vētra, gaiss tikai dažus grādus virs nules. Diemžēl pa ceļam esošie veikali ir slēgti, tāpēc nākas vien samierināties ar tukšo vēderu. Tieši pusnaktī es pieripinos pie lidostas – mana ekspedīcija ir noslēgusies. Šoreiz gan ir prieksun laime, ka beidzot dodos mājās,ka esmu paspējis uz lidmašīnu. Zīmīgu punktu manai ekspedīcijai pieliek pie lidostas ēkas dabūtā pamatīgā nagla aizmugurējā riepā!
Ar velo 15 km līdz lidostai.
22. diena (nakts)
Ir iesākusies mana ceļojuma pēdējā nakts. Lai gan līdz izlidošanai ir vēl septiņas stundas, jau tagad meklēju kartonu, lai varētu iepakot savu velosipēdu. Visur viss ir savākts, viss tīrs, miskastes ir tiko izvestas, nekur nekā nav. Atliek vien doties pie somu pakotājiem un tur mēģināt kaut ko sarunāt. Beigās vienojamies, ka par 11 Ls (pēdējā skaidrā Gruzijas nauda) dabūšu daudz kartona un viņi uzmeistaros kasti, kur man ielikt velosipēdu un vēl daudzas citas mantas. Pēc pārdesmit minūtēm velo ir sapakots, kaste ir aptīta – esmu gatavs doties mājās. Vēl tik pavisam neliela ēdienreize, tad mazgāšanās un sakopšanās iekš WC un varu meklēt ērtāko soliņu, lai dažas stundas nosnaustos. Lidostas mīkstākā grīda ir aizņemta, tur guļ, amizanti iedeguši ,latviešu slēpotāji/snoveri.
Latvieši 🙂
Lai gan ir gulēts daudzās Eiropas lidostās, tomēr šeit ir savādāk, jo naktīs šeit ir vislielākā satiksme, 80% no reisiem tiek apkalpoti tieši naktīs, tādēļ lidosta nav tā klusākā vieta.
Reģistrēju savu bagāžu un dodos cauri dokumentu kontrolei, pasē tiek iespiests šīs ekspedīcijas pēdējais zīmogs. Vēl pirms iekāpšanas sēžu un runājos ar kādu dāni, kurš arī lido uz Rīgu un, kurš arī savā laikā ir daudz ceļojis ar velosipēdu.
Brīdis, kad Tu iekāp lidmašīnā un stjuarte tevi latviski sveicina – labrīt/labdien, patīkamu lidojumu – šis ir katra ceļojuma beigu aizkustinošsākais mirklis. Tagad ir skaidrs, ka būšu mājās (lidmašīnas tomēr reti krīt).
Pārdomas, secinājumi un miegs. 09.00 jau esmu Rīgas lidostā, saņemu savu velosipēdu un varu doties pie sagaidītājiem.
Šeit nebiju 3 nedēļas
Kārtējo reizi esmu veiksmīgi atgriezies no ceļojuma, šoreiz veloekspedīcijas, kura bija interesantāka, neparastāka un kontrastiem bagātāka.
Ar šo gan vēl nevēlos pielikt punktu šim stāstam, tādēļ gaidiet epilogu 🙂
Uzdod man, sev interesējošu, jautājumu par Irānas veloekspedīciju šeit pat komentāros. Iespēju robežās atbildēšu stāsta noslēdzošajā daļā.
Takeoff
Cik reizes sanāca pārdurt riepas ceļojuma laikā?Cik rezerves kameras bija līdzi paņemtas?Interesanti kad pie pašas lidostas izdevās tikt pie mīkstā, būs vismaz labas atmiņas par labu ekspedīciju. Kādus velo instrumentus ņēmāt līdzi, un vai tika izmantoti visi līdzpaņemtie rīki? Ļoti labs raksts, mani pašu pat mudina paveikt ko līdzīgu.
Anonīms
Paldies par interesanto lasāmvielu!Ar cieņu,Aiga
Anonīms
kādas atsauksmes par scott scale pēc tāda “gara testa brauciena?” ?:)
Krišjānis Jansons - Ratiniks
Scott scale – lai gan šis velosipēds ir ar sacensību ģeometriju, tomēr ir arī lielisks veloceļojumos. Karbona rāmis lieliski absorbē nelielos nelīdzenumus,kā arī ir ļoti viegls. Kopumā arī turpmāk izvēlētos braukt tieši ar šo velo 🙂
T B Joshua Scoan
UniCredit Finance uznemumi777 # Romas dzelzcela stacija Road, italyTel: +393512646127Laba diena visiem izlasot musu post online es sanemšanu noe-pasts. Paldies, lai atbildetu uz manu reklamu. Vispirms laujiet man iepazistinat seviuz jums esmu Mr.Mr.Kenneth E Credit Company. Attieciba uz e-pastu, mes esam gatavipiedavat aizdevumus sabiedribas locekliem par 2% gada, bez jebkadam parbaudemun kreditu melnaja saraksta. Mes pieškirt kreditu, kas ir robežas £ 5,000.00 lidz£ 40,000,000.00 no Apvienotas Karalistes. Mes piedavajam bezmaksas aizdevumus, jo esbijas Dieva, un aizdevejs nevar pienemt chances.only intereset personai butucontanct mums uz musu privety e-pastu: (edwardkennethcredit@gmail.com)Mes dodam aizdevumus privatpersonam, uznemumiem un sadarboties neatkarigino vinu gimenes stavokla, dzimuma, religijas, un vieta, bet ir jabut juridiskainozime atmaksat aizdevumu noteiktaja laika, un stingri, lai butucienigs uzticibas ..Paldies par sapratni..Sveicieni No Mr.Kenneth E