Turpinājums. (Vispirms izlasi 1. daļu – šeit )
Rit ceļojuma piektā diena. Šķērsoju robežupi un jau tagad rādu savu pasi Irānas robežsargiem. Mani pārsteidz infrastruktūra, muitnieku zolīdās formas un laipnā attieksme. Viss notiek operatīvi, tomēr ir viena aizķeršanās – robežsargs nespēj saprast manu valsts piederību. Latvia, Lettoni, Litvanja… nevar atrast datu bāzē persiešu valodai atbilstošo nosaukumu manai Latvijai. Sākumā uzjautrinos, bet pēc brīža jau sāk kaitināt, pieslēdzas kāds irānis, kurš prot krievu valodu un mēģina atrisināt problēmu. Pēc vairākām minūtēm kaut kas tiek atrasts un es tieku tālāk. No somu skenēšanas izvairos ar atrunu, ka nav tik viegli tās noņemt no velosipēda un dodos mainīt eiro uz Irānas reāliem. Ar maiņu un kursiem palīdz, jau iepriekš satiktais, krieviski runājošais, Irānas pilsonis. Par 360 EUR pretī saņemu 5,5 miljonus reālu 100 000 naudas zīmēs.
It kā viss ir vienkārši, jo aptuveni viena šāda naudas zīme ir 10 $, tomēr lai nebūtu tik viegli, visai naudai ir jāatņem viena nulle, tā iegūstot tās patieso vērtību. Vēl ilgi brauciena laikā nespēju pierast pie tiem tūkstošu tūkstošiem, zināju tik vienu, ka tas papīrīts ar piecām nullēm atbilst aptuveni 5Ls un ar to tā mētāties nevar. Vēl dažas nesaprašanās ar dokumentiem, tieku ievests galvenajā muitas ēkā, diemžēl šeit neviens nerunā kāda no valodām, kurā es spēju komunicēt, līdz ar to man neizdodas uzzināt, ko tieši viņi vēlas no manis. Saprotu vien, ka muitas priekšnieks beigās man piedāvā naktsmājas pilsētā, kurā esmu nolēmis nakšņot – Jolfa. Telefona numurs ir, bet pa nakti gan neizdevās pie viņa palikt (Ja kāds grasās turp doties, padodat ziņu – iedošu kontaktus).
Pulkstenis ir pagriezts par 30 minūtēm uz priekšu un beidzot es varu doties ceļā. Kopumā abu robežu šķērsošanai bija nepieciešama viena stunda. Esmu patīkami pārsteigts par ceļu stāvokli.
Šoseja ved pa kanjonu, tā vijās gar klintīm un Aras upi, kas nu jau atdala Irānu un Azerbaidžānu. Visas ceļazīmes ir persiešu un angļu valodās. Satiksme neliela, arī kalni mazi. Daudz brīdinājumi, ka aizliegts fotogrāfēt, jo visu laiku esmu tiešā robežas tuvumā. Protams viss tiek ignorēts un bildēts uz nebēdu. Azerbaidžāna – šķiet, ka vienīgā valsts, kurā neesmu bijis, toties kuru esmu daudz sabildējis.
Tuvojoties Jolfas pilsētai, mani apdzen tas pats kravas auto ar tām pašām aitām, kuru pirms dienas vēl redzēju Armēnijā. Līdz ar tumsu, iebraucu Jolfā – neliela Azerbaidžānas un Irānas robežpilsēta ar labi attīstītu ielu tirdzniecību. Vispirms atrodu ēstuvi, kurā pasūtu kebabu. Sarunvaloda – plātīšanās ar rokām. Irānas tradicionālais kebabs ir rīsi, aitas gaļas kotletes, cepts tomāts un lavašam līdzīga maize. Parasti šāda porcija maksā 2 – 3 Ls. Ēšana notiek ar karoti un dakšu, nekad netiek lietots nazis, rīsi tiek ēsti ar karoti.
Man veicas – satieku cilvēku, kurš saprot angliski, viņš no sava telefona sazvana jau iepriekš pieminēto muitnieku un noskaidro, ka viņam diemžēl bija steidzamas darīšanas un vēl vairākas stundas viņš nebūs mājās. Man parāda viesnīcu un par 5 Ls tieku siltā istabā kopā ar velosipēdu. Konstatēju, ka LMT pieslēgums šeit tomēr nestrādā, nolemju iegādāties vietējo SIM karti. Vietējā pasta nodaļā par laimi spēj salikt dažus vārdus angliski, kā rezultātā par 12 Ls tieku uz mana vārda reģistrētas IRAN MCI operatora, uzlādētas ‘’zelta zivtiņas’’, kuru ievietoju savā otrā telefonā. Vēl iepērku augļus un dodos uz viesnīcu. Diemžēl tik pašā vakarā konstatēju, ka ar Irānas telefonu nevaru veikt starptautiskos zvanus un nevaru nosūtīt sms uz ārpasauli, sabēdājos, tomēr es vēl nezinu, cik ļoti man šis vietējais numurs būs noderīgs manā ekspedīcijā.
141 km 7:12h 19,48 km/h vid, 71km/h – max
6. diena
Pirmais rīts Irānā. Pa nakti ir stipri lijis, spranda sāp, jo spilvens ir nežēlīgi ciets. Izbraucu pēc 07:00. Kā jau ierasts, ceļš ved kalnā, lēzenā, bet tomēr visu laiku augšup. Gaiss ap +5 grādiem. Minās ļoti grūti, bieži apstājos,lai strīdētos ar sevi par šo ekspedīciju. Izbraucu cauri mākoņiem, sāk spīdēt saule, kurai komplektā nāk stiprs pretvējš. Pēc piecu stundu mocīšanās, esmu sasniedzis Ventspils izmēra pilsētu, kurā beidzot varu paēst. Uz šosejām satiksme šķita mierīga un sakārtota – pilsētās viss ir savādāk. Pie šīs kultūras ir jāpierod. Kādā ēstuvē, tieku pie vietējā hamburgera un dienišķās colas.
Izbrauciens cauri mākoņiem
Joprojām ceļš ved kalnup, sniegs jau atkal ir pavisam tuvu un vējš neganti pūš. Nobraucis dažus kilometrus, apstājos ceļmalā un gaidu kādu smago, kuram varētu pieķerties, nesagaidu un nolemju izmēģināt laimi stopēšanā. Pirmais šāviens ir veiksmīgs, apturu vieglo ar kravas kasti. Šoferis mani laipni uzņem, arī viņš dodas uz Tabriz pilsētu. Sarunas īpaši neraisās, jo valodas mums nesakrīt.
Pēc nepilnas stundas mēs šķiramies pie pilsētas robežas. Saule, vējš, tomēr beidzot gaiss ap 15 grādiem. Pēc mirkļa satieku kādu nopietni ekipētu riteņbraucēju, viņš pats piebrauc man klāt un uzsāk sarunu angļu valodā. Yes, man veicas, te tomēr kāds runā arī normālā valodā. Fardins pārvietojas ar šosejas velo.
Fardina orģinālais EDDY MERCKX velosipēds
Divi no olimpiskās vienības
Turpinam ceļu uz pilsētas centru, satiekam vēl dažus šosejniekus, kuri izrādās ir Irānas olimpiskās vienības sportisti. Labi karbona velo, pasaules brendu drēbes – viss kā pienākas. Nelielu gabalu nobraucam kopā. Stāstu Fardinam par savu ekspedīciju, kopā dodamies pusdienot. Šoreiz vistas kebabs un kāda neizprotama, bet ēdama zupa. Cilvēki visapkārt eiropeiski, steidzīgi. Mans satiktais velobiedrs ir izbijis labs irāņu sportists, tagad strādā Tabrizas universitātē par pasniedzēju. Neliela ekskursija pa pilsētu, pa superīgo satiksmi. Viņš mani uzaicina palikt pie sevis pa nakti, protams, piekrītu un drīz vien esmu pie viņa mājas, kur Fardins pagaidām mitinās kopā ar māsu un tēvu. Silta uzņemšana, duša (jēē, beidzot) un sarunas par dzīvi. Fardins ir psihoneirologs, kurš gan lasa lekcijas, gan vada ANO ārstu misijas Somālijā, Darfūrā. Par viņa darbu vien varētu uzrakstīt grāmatu, tik daudz dažādu aizkulišu par ANO misijām. Darbs nav viegls, toties samaksa ir ļoti augsta. Jāstrādā ir 6 mēneši ,kuru laikā ik pēc 2 nedēļām vari doties mājās un saņemt vēl dienas naudu 200$ apmērā. Tiek organizēti čarterreisi, par visu tiek padomāts. Viņš joprojām cer, ka kādreiz Somālijā tiks nolaupīts. Tas gan netiekot izpausts, bet par nolaupītajiem ANO darbiniekiem, tiek samaksāta izpirkuma maksa un viņi sveiki un veseli var atgriezties dzimtenē un tam visam vēl papildus tiek samaksāts 1 miljons $ pašam cietušajam, lai kompensētu viņa pārdzīvojumus.
Pie Fardina mājās
Šajā mājā nav islāmticīgie, tāpēc varam droši runāt par visu ko vien vēlamies. Sadzīviskās lietas – internets ir pieejams jebkuram, tomēr valdība ir slēgusi pieeju twitterim, facebookam, googlei,…. Tomēr daudzi izmanto antifiltrus un tādejādi tiek pie visa ko vien vēlas. Arī es visa ceļojuma laikā varēju brīvi piekļūt pie twittera un paziņot savas ekspedīcijas jaunumus.
Televīzija – pieejama visiem, rāda cenzētus raidījumus un ziņas. Satelīttelevīzija ir aizliegta, tomēr lielākā daļa to lieto.
Alkohols – ievest un lietot aizliegts. Legāli nekur valstī nav iespējams iegādāties. Par tā lietošanu ir paredzēts 6 gadu cietumsods, kā arī miesas sods – nopēršana. Melnajā tirgū ir pieejams gandrīz viss ko vēlies.
Azartspēles valstī nav, jo ir aizliegtas (tai skaitā ciparu minēšanas un kāršu spēles)
Dejot ir aizliegts, dziedāt drīkst tikai vīrieši.
Šīs ir pirmās lietas, par kurām uzzinu, no Fardina. Turpmāk līdz pat ceļojuma beigām uzzināšu ar vien jaunus likumus (aizliegumus).
Izmantoju internetu, lai nosūtītu draugiem savu Irānas telefona numuru. Mani var sazvanīt un ar prieku sarunājos latviski.
Māsa ir uztaisījusi gardas vakariņas, sarunā pieminu arī kodolieročus ar ko ir slavena Irāna. Fardins gan atzīst, ka viņiem (valstij) tie ir, bet atšķirībā no amerikāņiem, viņi tos nekad nav lietojuši. Patiesībā var just, ka irānieši ir noguruši no netaisnības un valdības un arī no tā, ka pasaulē ir radīts pavisam maldīgs priekštats par ļaunuma ass valsti.
90 km 6:24h 14,13 vid, 42km/h max
7. diena
Ir piektdiena, islama valstīm tā ir brīvdiena. Ceļamies ap 08:00, lai laicīgi varētu tikt līdz dzelzceļa stacijai un iegādāties biļetes. Jā, ceļojuma maršruts ir pārplānots. Gar Irākas robežu braukt tomēr nav tik droši, kā arī kalni tur nav mazi. Tagad plāns ir ar vilcienu doties uz Teherānu un tālāk ar velosipēdu pa klasisko tūrisma maršrutu, uz Persijas līci.
Ar auto braucam uz staciju. Tur Fardins saka, lai pats mēģinot iegādāties biļetes. Nu ko man divreiz nav jāsaka – vispirms jāatrod kase, tas gan nav tik viegli, jo te neko nevar saprast, pēc brīža jau viņš mani sauc – Fardins stāv pie kases un lūdz manu pasi. Man laimējas un biļetes uz šī vakara vilcienu vēl ir pieejamas.
Tālāk seko kopīga Tabrizas apskate. (Lieki piebilst,ka pārvietojos savā velotērpā un velokurpēs) Ielas, tilti, parki, pieminekļi. Sev par lielu brīnumu, saņemu ienākošo zvanu uz LMT no radio SWH. (Tomēr mani var sazvanīt) Otrā intervija notiek Tabrizas pilsētas skaistākajā parkā.
Tabrizas centrālais parks
Nav tas, ko domājat 🙂
Atgriežamies mājās, ēdam garšīgus, mājās gatavotus, burgerus. Mana velojaka neatbilst nekādām islama tradīcijām, tāpēc uz ielas, pastaigājoties es to nedrīkstu vilkt (attēlota pusplika, blonda sieviete). Tomēr sarunāju, ka ar citu (aizdotu) jaku varu viens pats aiziet iepirkties. Fardins uztraucas, lai es nepazūdu, viņš netic, ka spēšu atrast atpakaļceļu. Dodos nelielā pastaigā pa mazajiem veikaliem. Lai gan ir brīvdiena, tomēr daļa no tiem ir vaļā. Nopērku gardu maizi, augļus un dodos atpakaļ.
Ir jau pēcpusdiena un mēs, kopīgi ar velosipēdiem, dodamies uz staciju. Viss nav tik vienkārši, Scott’s ir jānodod bagāžā. Noņemu visas somas un ar Fardina palīdzību kārtoju dokumentus, lai nodotu savu velosipēdu kā bagāžu. Par to ir jāmaksā (biļete man 700km braucienam – 8,5 Ls, bet velo – 7 Ls) Scott’s vēl tiek apdrošināts ar segumu 2000 EUR. Un tikai tagad es uzzinu, ka mēs (es un velo) brauksim atsevišķi, es ar pasažieru vilcienu, bet mans scott’s pēc vairākām stundām ar kravas vilcienu. Njā, nav viegli uzticēties tam visam, bet man nav variantu.
Dzerot tēju, šis kungs mani cienāja ar maizi un medu
Pēdējo stundu pirms vilciena pavadam, dzerot tēju. Ir pavadītas brīnišķīgas 24 stundas Tabrizas pilsētā, kopā ar lielisku sarunu biedru. Apmainamies ar kontaktiem un es dodos uz vilcienu. Sāku apgūt persiešu ciparus, jo manā biļetē ir norādīts vagona un kupejas numurs. Vilciens ir vecs, bet tīrs ar labu komfortu. Manā kupejā ir divi irāņi. Ir silts, tāpēc novelku kājiņas (velotērpa daļa, kaut kas līdzīgs legingiem) Pēc kāda laika ienāk kontrole un sāk kaut ko stāstīt, te man, te maniem kaimiņiem. Vēlāk gan man cenšas paskaidrot, ka šeit ir Irāna un atrasties šortos ir aizliegts. Smejos par šo situāciju un velku atpakaļ savas kājiņas , lai gan vilcienā ir varen’ silti.
Mana sēdvieta
Braucot gar Irānas lielāko sālsezeru -Urmia
Pa autoceļu, no Tabrizas līdz Teherānai ir 550km, tomēr vilciens met lokus, un tādejādi brauc aptuveni 700 km garu ceļu. Ir laiks vakara lūgšanai, vilciens apstājas uz 30 minūtēm kādā stacijā un aptuveni puse no pasažieriem aiziet lūgties uz stacijas ēkā esošo mošeju. Mani uzrunā kāds jaunietis, kurš labi runā angļu valodā. Viņš saka, ka ja man kas ir vajadzīgs, lai es droši jautāju, viņš ar draugiem man palīdzēs. Viņu kupeja ir tajā pašā vagonā. Tā, nu es jau pēc brīža esmu pie viņiem un stāstu par savu ekspedīciju. Četri jaunieši, kuri atgriežas Teherānā no Armēnijas ceļojuma. Atkal daudz stāsti par Irānu, cilvēkiem, paražām un vienkārši svarīgām lietām.
Reliģija – pretēji statistikai, aptuveni 50% ir islama ticīgie, kuri ievēro lūgšanu laikus, kā arī citas musulmaņiem raksturīgās lietas. (Irānā galvenokārt ir musulmaņi – šiīti, kuri lūdzas 3x dienā, savukārt Turcijā – sunnīti 5x dienā.) Otra puse no tautas ir parastie cilvēki, kuri cenšas ievērot likumus tikai uz ielas (ja neievērosi – tiksi cietumā), savukārt aiz slēgtām durvīm ir gaužām līdzīgi eiropiešiem.
Ar jauniepazītajiem draugiem daram krimināli sodamas lietas – spēlējam kārtis (2 gadi cietumā) Kāda no kāršu spēlēm, kuru nekad neesmu spēlējis, bet iesācēja veiksme mani nepamet un viņus uzvaru. Ir vēls un es dodos uz savu guļvietu.
10 km 0:34 h 18,54 km/h vid, 39 max
8. diena
Lai gan gulta bija īsa, tomēr izgulējos gana labi. Pēc 14 stundu braukšanas, vilciens 07.00 apstājas Irānas galvaspilsētas Teherānas galvenajā stacijā. Kopā ar jauniešiem izkāpju, viņi man palīdz atrast vietu, kur man 10.00 jāizņem savs velosipēds. Atvadamies, pirms tam apmainoties ar kontaktiem (Varu vien pateikt, ka šie kontakti man noderēja līdz pat pēdējai mana ceļojuma dienai).
Izkāpjot no vilciena Tabriz – Tehran
Milzu korāns Teherānas stacijā
Teherānas dzelzceļa stacijas ēka
Savā kosmonautu tērpā, klīstu pa staciju un tās tuvāko apkārtni. Par uzmanības trūkumu nevaru sūdzēties, tas ir tāpāt kā staigāt kailam pa Rīgas ielām. Mazliet miegs stacijā un drīz vien dodos pēc sava velo. Jau zinu, ka velosipēds ir doučarha, tad tā arī jautāju. Saņemu scott’u ar cauru kameru, tas nekas, galvenais, ka saņemu! Sataisu un dodos iekšā megapolē. Ir ap 20 grādiem un ziemas drēbes var ielikt dziļāk somā. Satiksme mani fascinē, lai gan automašīnas ir ļoti daudz, tomēr te viss notiek raiti, tik vien kā nemitīga signalizēšana. Ir liels prieks par to, ka esmu beidzot noļuvis vienā no lielākajām pasaules pilsētām un esmu ar savu velosipēdu, iespējams vienīgais latvietis, kurš šeit brauc ar riteni. Šonakt palieku Teherānā pie Muhameda (jaunietis no vilciena)
Stacijā iegādājos Teherānas karti persiešu valodā – vismaz ir nojausma par virzieniem un savu atrašanos. Laiks man ir līdz 17tiem, kad jātiekas (nezinu gan kur) ar Muhamedu. Tā nu es vizinos pa Irānas sirdi ar savu riteni. Pilsētā dzīvo 14 miljoni iedzīvotāju, tā atrodas kalnu masīva pakājē un ir piesārņotākā (tieši smoga ziņā) galvaspilsēta pasaulē. Vienīgais, jēdzīgais orentieris ir reljefs,jo uz ziemeļiem ir kalni, bet uz dienvidiem – līdzenums.
Azadi skvērs (brīvības laukums), Milad tornis (televīzijas tornis – 4 augstākais tornis pasaulē (435m)), ceļi, ielas, autobāņi, cilvēki – viss man šķiet interesants.
Azadi skvērs
Milad tornis
Maizes ceptuvē
Kad ir pienācis vakars, sazvanos ar Muhamedu, viņš man jautā, kur atrodos, es gan nevaru atbildēt, jo kartē noeko nespēju izlasīt. Atrast cilvēku, kurš runā angliski, arī nav viegli. Beigās piebraucu pie lielveikala, kura nosaukums ir arī normālā valodā. No turienes mani arī savāc Muhamends un pavada līdz savām mājām (Rajons bija trāpīts īstais). Dzīvo labā vietā, skaistā dzīvoklī, ir precējies, strādā finansu ministrijā, nodokļu departamentā.
Vēl neliela ekskursija ar auto pa vienu no Teherānas rajoniem.
Teherāna – skats no kalniem
Vakarā tieku barots ar gardiem ēdieniem, kā arī nobaudu pašbrūvētu alu. Muhameds saka, ka grādi ir daudz, njā, pēc otrās glāzes es jau to labi jūtu. Dzīvē gan šķiet, ka neesmu izdarījis neko kriminālsodāmu, bet šeit, lūk, jau 24 stundu laikā divi smagi pārkāpumi.
Interesants ieraksts Irānas pilsoņu pasēs
Muhameds ielej 🙂
Pēc lietošanas, krītu saldā miegā.
51km 3:29h 14,66km/h vid, 52 max
Turpinājumā būs mans grūtais un interesantais ceļš no Teherānas līdz Persijas līcim.
Edvīns
Pa ''svaigām pēdām'' : lasām redakcijā kopā ar kolēģiem un priecājamies par piezīmēm no pilnīgi svešas pasaules! Super! Bildes ar interesantām detaļām:))
Artūrs (Deryl)
Brīžiem rodas klātienes sajūta – Super! Gaidu nākamo daļu.
roberts
noteikti ieteiktu publikāciju kāda laikrastā
Kristaps Ķēdis
Visvairāk jau mani šajā, otrās daļas aprakstā, uzjautrināja fakts, ka ne kārtis drīkst spēlēt, ne alkoholu lietot, bet, nu, tu jau esi iekļuvis noziedznieku sarakstā ((:
Anonīms
Tabriz universitatei ir kruta UCI kontinentala komanda.
Latvija
Un arī gonkās Velomens dod iekšās – visu cieņu!
Patricija
Vai ne? Man pat žēl, ka neesmu tur 🙁