Veloekspedīcija: 2159 km izdzīvojums Irānas ceļos (1.daļa – Gruzija, Armēnija)

AutorssadaļāMani ceļojumi
         Ir noslēdzies kārtējais ceļojums, šoreiz veloekspedīcija. Kāds laiks jau ir pagājis un, manuprāt, šis ir īstais brīdis, lai rakstītu par braucienu bez uzkurinātām emocijām.  Stāsts būs par redzēto, dzirdēto un sajusto trīs fantastiskās valstīs – Gruzijā, Armēnijā un Irānā.
         Ceļojuma ideja dzima pavisam nejauši. Pus gadu iepriekš tika iegādātas aviobiļetes Rīga – Tbilisi – Rīga. Vēlāk, skatoties kartē, tika izlemts mest izaicinājumu kam trakam – doties ar velosipēdu uz Persijas pērli – Irānu. Lidojuma biļešu datumi – 4. marts turp un 26. marts atpakaļ. Janvārī, caur Stokholmā esošo Irānas vēstniecību, tika nokārtota Irānas Islāma Republikas vīza. Lai gan laiks, lai pienācīgi sagatavotos, bija daudz, tomēr visa plānošana/pakošanās tika atlikta uz pēdējo nedēļu. 
         Ekspedīcijas transportlīdzeklis – Scott scale 30 velosipēds, aprīkots ar ‘’cieto’’ dakšu, guļstūri un bagāžnieku.
   Ekspedīcijas riepas –  Schwalbe Sammy Slick
Ekspedīcijas sākums. 
          2011.gada 4.marta vakarā mani, kopā ar iepakoto velosipēdu, nogādā Rīgas lidostā.

 Reģistrēju savu vienīgo bagāžu – kasti (28 kg), atvados no pavadītajiem un caur drošības pārbaudi, dodos uz lidmašīnu. Neilgi pirms pusnakts, kā pirmais iekāpju Air Baltic reisā uz Tbilisi. Beigās lidmašīnā vairs nav nevienas brīvas vietas, mani centieni pagulēt ir lieki, jo latvieši/slēpotāji par tusiņa vietu šonakt ir pasludinājuši gaisa zonu starp Latviju un Gruziju. Dzeršana un bļaustīšanās šeit ir topā.
          05.20 pēc vietējā laika, esmu Tbilisi lidostā. Pasu kontrole un bagāžas gaidīšana. Skatos, kā latvieši vienu pēc otras saņem savas slēpes, somas, bet mana velosipēda, joprojām nav. Kad uz lentas paliek riņķojot pēdējā soma, dodos uz nozaudēto bagāžu biroju. Stāstu, ka neesmu saņēmis savu velosipēdu, man uzreiz tiek iedota lapa, kuru jāizpilda, kad ir nozaudēta bagāža. Tik viegli nepadodos un cenšos noskaidrot pazušanas iemeslus. Mani mierina, ka velosipēdam noteikti nav atradusies vieta lidmašīnā un, ka pēc 3 dienām būs nākamais reiss no Rīgas, kurā tad noteikti ieliks manu riteni, lai es dodos pie saviem paziņām uz Tbilisi un gaidu. Nē, tā tas nenotiks, jo man jau ar savu braucamo pēc dažām stundām ir jāšķērso Armēnijas robeža. Saceļu kājās vairākus atbildīgos darbiniekus, arī vietējo Air Baltic pārstāvi. Rācijas, telefoni un pēc stundas man paziņo, ka velo ir atradies – Tbilisi kravas terminālā. Uztraukums un izmisums ir aiz muguras un ar divu stundu nokavēšanos, saņemu savu uzticamo draugu neskartu. 
  
          Turpat lidostā salieku scottu, novelku un atstāju civilās drēbes un 8.00 esmu gatavs uzsākt savu ekspedīciju.  Spīd saule tomēr ir spēcīgs vējš un gaisa temperatūra ir ap 0 grādiem.  Pirmais paugurs, kura virsotnē ir manāms sniegs, tad 15 km brauciens pa vismaz 50 gadus veca asfalta šoseju, pa kuru es pārvietojies vienlīdz ātri ar automašīnām.

  Ap 13.00 esmu uz Gruzijas/Armēnijas robežas. Armēnijas pusē iegādājos vīzu par 10$ un 15 minūšu laikā esmu šķērsojis robežu. Vēl tik izmainu naudu (65eur). Pašreizējais plāns ir 3,5 dienās nokļūt līdz Irānai.
          Saule pamazām iesilda gaisu un braukšana kļūst priecīgāka. Tā arī visu dienu minos pret lēzenu kāpumu, kurš vietām pārsteidz ar vairāku kilometru gariem siguldniekiem Daži klintī izcirsti tuneļi. Šosejas kvalitāte tik pat slikta, kā LV ceļiem.

          Līdz ar tumsu sasniedzu Vanadzor pilsētu, kur jau manāmi noguris, uzmeklēju kādu viesnīcu.  Par 5000 dramiem (7 Ls) nakts hotelī ar vienu sildītāju. Sākumā istabā temperatūra ir ap 5 grādiem, kas ir mazliet vairāk kā ārā. Savācu visas segas, palagus uz pēdām uzlīmēju piparu plāksterus un bez vakariņām dodos gulēt.

Šodien veikti 179 km 9:50h vidējais 18,15km/h max – 55km/h


Ekspedīcijas otrā diena.
          Neskatoties uz auksto nakti, esmu labi izgulējies. Saģērbjos un dodos pilsētā meklēt brokastis. Rīts ir dzestrs, ap 10 grādiem mīnusā. Vanadzor pilsēta apmēram tik liela, kā Daugavpils, bet agrā rīta stundā viss ir slēgts. Tomēr kādā stūrī atrodu maizes tirgotavu. Multipower dzēriens ar baltmaizi pie vietējā universālveikala.
   Monako kazino ar galveno balvu – Ņiva, kura skaļi rūsē


 Kalnu ceļa virsotnē – savdabīgs sasalums



          Pilsēta nolaista, uz bedrainajām ielām dedzina atkritumus, var redzēt, ka valda nabadzība.  Rīta brauciens sākas ar 20 km pret kalnu, ik pa laikam apstājos, ik pa laikam jābēg no klaiņojošiem suņiem. Spīd saule, bet ir auksti, līdzpaņemtajās pudelēs, dzēriens ir sasalis.  Seko pamatīgs nobrauciens ar ātrumu virs 70 km/h, acis asaro, līkumi un vietām ledus. Pamatīgi nosalis, iebraucu Dilizhan pilsētā, kur dzeru tēju, colu un baudu lavašu ar vistas gaļu par 1000 dramiem. Tālāk – 12 virāžu serpentīns 15 kilometru garumā, kur vidējais ātrums ap 8 km/h. Vietām stipri pūš vējš, ir daudz sniega, bet ne uz brauktuves.  Tālāk 3 km tunelis un tam sekojošs neliels nobrauciens līdz Armēnijas lielākajam ezeram – Sevan, kur vietām vētra ir aizputinājusi šoseju, kura ir grūti izbraucama. 

Ezers nav aizsalis, to ieskauj augsti, balti kalni. Pie Sevan pilsētas, kādā ceļmalas krogā, baudu glaunas pusdienas – ceptu zivi, kartupeļus, maizi un litru tējas par 2000 dramiem. Atkal jau jautājumi par velo cenu – nekādi nevaru izvairīties un atbildu, ka 500 eur. Kādam biezajam, tas neliekas daudz un viņš ir gatavs maksāt.
         Ārā joprojām traks vējš, turpinu braukt gar Sevan ezeru. Vietām vējš pierimstas, vietām arī ceļa segums ir pazudis. Nu, jau nav ik lieli kalni un mans ātrums vismaz turas ap 20 km/h. Ceļmalās daudz zivju tirgotāji. Klajumā izbraucot, atkal stiprs sānvējš nes sniegu uz ceļa. Sāku likt lietās meistarību, lai tiktu uz priekšu un nekristu.
 Armēnijas zīda ceļš…
   Velosipēda sasalums

       Tā nu ar mokām tieku līdz Martuni pilsētai, atrodu hoteli un par 5000 dramiem, esmu labā, siltā istabā, kopā ar velo. Esmu laimīgs, šodien jau pirms 18tiem nonācu galā. Uzreiz tieku aicināts uz tēju, kopā ar kādu strādnieku. Ēdam kartupeļus, kotletes, vistas gabaliņus un, protams, klāt tiek piedzerta 40 grādu dzira. Atnāk arī kāda sieviete, netipiski labi apģērbusies. Sākam sarunu – šoreiz angliski. Lena ir nesen atbraukusi no Dubaijas, kur dzīvojusi pēdējos 12 gadus. Saruna turpinās bārā pie tējas un vietējā alus. Lenas mājas ir Erevānā, bet uz šo brīdi ir atbraukusi pie draugiem. Viņa mani cenšas pārliecināt, lai dodos uz Erevānu, jo ceļš uz Irānu esot ļoti grūti braucams un vispār es neesot normāls. Klausoties manu stāstu par ceļojumu, viņa spēj vien lamāties – come on blja! Uzzinu, ka pašlaik Armēnijā valda netipisks aukstums, vairākas dienas ir -10 – -15 grādu sals. Rīt mans ceļš būs visgrūtākais.

Šodien veikti 142 km 7:58h  17,88km/h 76 max


3. diena (7. Marts)
         Naktī bija silti, tomēr aiz loga neganti plosījās vētra. 06.30 skan modinātājs, paēst nav kur, tamdēļ dodos ceļā tukšā dūšā. Ārā ir vētra, ceļš ved kalnup, pēc dažiem nomocītiem kilometriem, sāk stipri putināt. Cenšos noturēt ātrumu ap 10 km/h. Ceļa vietām vairs nav, tomēr vēl varu pamīties. Pēc nobrauktiem 7 km, ceļš ir pilnībā aizputināts, nu es saprotu, ko nozīmē,kad kalnu pāreja ir slēgta. Sākumā mēģinu scottu stumt/nest, redzamība nekāda. 

Saprāts liek doties atpakaļ, puskilometru zemāk redzēju māju, klauvēju pie durvīm un lūzu patvērumu no sniega vētras. Velo novietoju garāžā un pats dodos telpās. Ģimenē dzīvo 3 paaudzes, istabā tiek kurts pavards, njā, grūti saprast kā mājās bērni spēj gulēt +5 grādos. Tēja, lavašs un manai gaumei neatbilstošs mājas siers. Sildos pie krāsniņas un gaidu, kad laiks uzlabosies un tiks iztīrīta šoseja.
   Māja, kurā lūdzu patvērumu

 Saimnieks saka, ka ir cerība, ka tas notiks šodien. Tā nu es gaidu, jo nav jau citu variantu. Pa brīdim pamalē ir redzama saule, tomēr vētra neatkāpjas. Šķiet esmu iestrēdzis Armēnijā uz krietni ilgāku laiku. Vēlāk kopā ar mājas iemītniekiem, ēdam makaronus, sarunas neraisās viegli, jo tikai pats saimnieks prot nedaudz krieviski. Pēc 3 stundu gaidīšanas nolemju tomēr doties atpakaļ uz pilsētu, lai tur meklētu autobusu, kurš mani aizvestu vismaz līdz Erevānai. Interesanti sanāk, ka lai nokļūtu no Rīgas uz Jelgavu, tev ir jābrauc caur Ventspili. Tā notiek, kad kalnu pārejas ir aizputinātas. Velosipēds tiek iecelts autobusā un atliek vien gaidīt lidz izbraukšanai.
  Autobusā uz Erevānu

 Caur Erevānu līdz Artashai par 2000 dramiem. Autobusā sadraudzējos ar Armīnu, mana vecuma vietējo džeku. Daudz sarunas, jautājumi. Braucam pa ceļu, pa kuru es pirms dienas jau cīnījos ar vēju un sniegu, tik tagad pat autobusam tas ir ar lielām grūtībām izbraucams. Redzu vairākas avārijas. Netālu no Erevānas stipri snieg, tomēr pašā galvaspilsētā ir sauss un relatīvi silts. Ir žēl, ka pilsētai braucam cauri autobusā, tomēr šī valsts nav mans patiesais ceļojuma mērķis.
         Ar Armīnu kāpjam ārā kopā, lai dotos pie viņa uz mājām. Neliela, apdzīvota būdiņa, kurā dzīvo 3 paaudzes,  netālu no Erevānas. Tieku ļoti laipni uzņemts, cienāts ar olām un īstu armeņu kafiju. Dzīves apstākļi gan nav tie labākie. Runājam par Padomju savienību, saklausu balsī nostaļģiju par tiem laikiem – bija nauda, bija ko ēst – tad bija labāk…
        Ekskluzīvais velo 


    Kopā ar Armīnu
   Dodamies uz šoseju

         Armīnam ir velosipēds – apvilkts ar truša ādu. Kopā dodamies uz šoseju stopēt mikriņus (gazeļ) ar jumta bagāžnieku, lai es varētu nokļūt kaut nedaudz tuvāk Irānai. Pēc  pārdesmit minūtēm nāk pilns maršrutnieks, kurā tomēr  tieku uzņemts. Mans karbona velosipēds tiek piesiets pie jumta, bet es iespiežos busiņā. Par 2000 dramiem mani aizvedīs līdz 110km attālajai Yeghenadzor pilsētai. 

    Scott’s uz Gazeļ jumta


 Tālumā redzama Azerbaidžānas robeža, kura jau vairāk kā 10 gadus ir pilnībā slēgta

Vairākas kalnu pārejas tiek šķērsotas gana aukstasinīgi, tomēr baiļu nav, ir pat prieks par ātrumu. Ceļš vijas gar pašu Azerbaidžānas robežu. Līdz ar tumsu esmu pilsētā, kura atrodas tikai 60 kilometru attālumā no manām iepriekšējām naktsmājām, tik vien kā veicot 300 km apkārtceļu. Man iesaka lētāko hosteli, kurš tāpat ir nežēlīgi dārgs, nedaudz nokaulēju un palieku, jo citu variantu nav – 10 000 drami.
         Šodiena ir bijusi netipiska – braucu gandrīz tikai ar autobusiem. Skatos Euronews, kur rāda tikai par notikumiem Lībijā. Pēc 21.00 dodos pie miera, jā, atkal bez vakariņām.

Šodien veikti 20 km 1:28h  vid 13,4km/h  74 max


4. diena (8. Marts)
        No rīta pamostos ar ķecerīgu domu, ka varētu noķert kādu gazeli un ar to doties līdz Irānas robežai, tomēr tā arī paliek vien kā doma. Daži Multipower batoniņi un varu doties ceļā. Mitrs, gaiss ap 10 grādiem. Braucu ar domu šodien mīt pedāļus līdz enerģijas beigām, jo plānā bija šodien šķērsot Irānas robežu. 8. Marts – valsts svētki, kuru dēļ atkal vairums veikalu ir slēgti. Braucu cauri dažiem ciematiem – šķiet, ka esmu nonācis gadus 20 ilgā pagātnē, automašīnas,  mājas, uzraksti…

        Šķērsoju kārtējo kalnu pāreju ar sniegu tās virsotnē. Braucot lejā velosipēdu sniegā sanes, tomēr brīnumainā kārtā noturos uz tā. Nu, jau līst lietus un gaiss ir tikai dažus grādus plusā. Šosejas stāvoklis nav no tiem labākajiem.


        Goris pilsētu sasniedzu pārsalis, jo bija jātraucas ar 60km/h lielu ātrumu pa kalniem lejup. Vēlreiz varu novērtēt disku bremzes – fantastiska darbība, pat tik skarbos apstākļos.  Neliels kebabs un dodos tālāk, tējas meklējumos.  Iebraucu kādā viesnīcā, lai apsildītos. Notiek skaļas astotā marta svinības, kur galvenokārt dejo un dzied jaunieši. Es gan viņiem nepiebiedrojos. Sēžu vestibilā, žāvēju drēbes un dzeru karstu tēju, kuru ar laiku nomaina kas krietni grādīgāks…  Arī viņiem es interesēju, un gandrīz katrs vēlas ar mani iedzert. Nu, jau saprotu, ka laiks doties, savādāk palikšu šeit neplānoti ilgi. Drēbes ir izžuvušas un atkal varu tās mērcēt lietū. Joprojām  ceļš ved lejup un prāts man ir varen jautrs J Tālāk gan seko kārtējā kalnu pāreja, par kuru tiku brīdināts. 38 pagriezienu neregulāras formas serpentīns. Beidzot izdodas pieķerties Irānas fūrei, kura ved aitas. Ilgi gan noturēties ir grūti, arī ceļa apstākļi kļūst bīstamāki – atkal vietām sniegs.
        Beidzot tiek sadurta arī kamera – ass akmens izdūries cauri riepai. Migla, kalnu serpentīns  ar augstām sniega kupenām, taisu velosipēdu tur pat ceļa vidū.
   Tiek mainīta kamera

        Pirms Kapan pilsētas, seko 20 kilometru nobrauciens jau pa tumsu (Paldies ,ebike par velolukturiem) Beidzot civilizācija un veikali, par pēdējo naudu nopērku sev vakariņas. Pie bodes satieku jauniešus, kuri man piedāvā palikt pa nakti interneta kafe (viens no viņiem ir īpašnieks) Piekrītu un pēc brīža jau esmu sausumā un siltumā. Beidzot tieku arī pie interneta. Vakars paiet sarunās un kāršu spēlēs ar vietējiem.
        Gulēt dodos tikai pēc pusnakts. Šoreiz ir tā reize, kad nožēloju, ka man nav guļammaiss, jo ir tikai dīvāns, bez segām un spilveniem.  Apstākļi nav tie labākie, bet man tas viss par velti, tādēļ nesūdzos.

181km 9:24h vid 19,24km/h max 65km/h

5.diena  (9.marts)
         Par spīti pieticīgajiem apstākļiem, naktī tika gulēts labi. Tā kā esmu ieslēgts interneta kafe, biju sarunājis, ka 08.30 mani atnāks un izlaidīs. Protams, neviens nenāk! Uzrakstu vēstuli un 09.00 evakuējos pa atrasto rezerves izeju. Telpas gan paliek vaļā, bet man nekas cits neatliek. Ārā vēss un mitrs, minos pret lēzenu kalnu – vienmuļi. Pēc neilga laika zvana no radio SWH. Pirmā tiešraides intervija notiek ceļa malā. Pēc nomocītiem 20 kilometriem, ļaujos kārdinājumam un ieceļu Scottu busiņā, kurš mani uzved 5 kilometrus augstāk. Šoferis bija ļoti uzstājīgs. No viņa uzzinu, ka trakākais vēl sekos. 11 km pa ļoti stāvu serpentīna ceļu,ziemā tur gan velosipēdisti nekad neesot manīti un vispār tas ceļš man nebūšot pa spēkam – tā busiņa vadītājs. Tieku izlaists un man parāda vajadzīgo virzienu. Nu, dien nespēju noticēt, ka pa šiem namu pagalmiem ved vienīgā valsts šoseja. Njā, pilna ar fūrēm, tad viss kārtībā, esmu uz īstā ceļa. Pēc kilometra sāk spīdēt saule un es beidzot varu redzēt dabas skaistumu. (šo nevar aprakstīt – skatiet bildes). 

Kravas auto liek ķēdes. Es iesēžos astē tai pašai Irānas fūrei ar tām pašām aitām. Pusceļā atlaižos, jo sniegs jau klāj lielāko daļu brauktuves. Tālāk ceļu turpinu pašu spēkiem. Vietām braucu ar pirmo pārnesumu, minās grūti, jo pa tādu stāvumu vēl nekad nav braukts. Netālu no virsotnes sākas kravas auto sastrēgums – ceļš tiek tīrīts, jo pa nakti esot stipri saputināts. Satiksme tiek regulēta, ceļa platums atļauj braukt tikai vienai kravas automašīnai. Ziemeļu nogāzē sniega biezums ir virs 3 metriem.
 Šis, joprojām ir valsts galvenais (vienīgais) tranzītceļš

 Sniega tīrītāji izrāda neviltotu interesi par vienu ‘’trako’’  uz velosipēda. Lai gan brauktu klāj sniegs, tomēr, meistarīgi braucot, tieku uz priekšu neapstājoties (šķiet, ka ziemas braucieni uz Siguldu man ir kaut ko iemācījuši) Pārejas augstākais punkts ir 2535 metri virs jūras līmeņa. Redzamība nekāda, jo atkal esmu mākonī. Njā, šī noteikti bija trakākā kalnu pāreja, pār kuru jebkad esmu braucis. 
  Ceļojuma augstākais punkts – 2535 m v.j.l.

Tālāk seko ļoti ātrs un bīstams nobrauciens – kopumā 40 kilometri lejup. Nemitīgi pagriezieni, vējš. Līdz lejai jau esmu nonācis galīgi pārsalis, lai gan ielejā jau ir +15 grādi.

        Kalnu pārejā esmu atstājis daudz spēkus, tamdēļ uzmeklēju tuvāko ēstuvi, lai uzņemtu kārtējās kalorijas. Nauda ir tikai dolāros,tāpēc nākas krietni pārmaksāt par pusdienām.
Pa labi izbijis dzelzceļš, pa kreisi – Irāna

        Nedaudz sasildījies, dodos tālāk…tuvāk Irānas robežai, no kuras mani šķir nieka 10 kilometri. Netālu no robežpārejas punkta mani aptur robežsargi un ķeksīša pēc pārbauda pasi. Pie Armēnijas punkta pieripinos 14.00. Padomju laikos celtā muitas ēkā, stumjos ar velosipēdu iekšā, četras reizes pārbauda pasi, uzdod dažādus jautājumus par manu, viņuprāt ekstrēmo ceļojumu, un  novēlot veiksmīgu ceļu, ļauj doties pār tiltu uz Irānas pusi. Armēnija – viennozīmīgi nabadzīgākā valsts, kurā esmu bijis. Smaga vēsture, tagadne. Korupcijas nomocīta, bez vidusslāņa. Valsts kurā var nokļūt pa bezceļiem tikai no Gruzijas un Irānas. Vieta Pasaulē ar ārkārtīgi skaistu un neskartu dabu, kalniem.
Lēnām ripinoties, pārbraucu tiltu pār  Aras upi, kas šķir Postpadomju valsti un Islama republiku.

        Stāsta turpinājumā varēsiet uzzināt kā man klājās valstī, kurā nav gāzēts minerālūdens, nedrīkst staigāt šortos un nedrīkst…nedrīkst….nedrīkst.

14 replies on “Veloekspedīcija: 2159 km izdzīvojums Irānas ceļos (1.daļa – Gruzija, Armēnija)“

Leave a Reply