Vispirms milzīgs paldies par interesi un labajiem vārdiem. Tad nu turpināšu sava otrā, lielā ceļojuma aprakstu.
(1. daļa ir lasāma šeit – https://www.velomens.lv/2010/12/2766-kilometri-ar-velosipedu-gruzijas.html )
Divpadsmitā ceļojuma diena sākās ar kārtīgām viesnīcas brokastīm. Ārā pamatīgi lija. Par spīti tam pieturējos pie naktī kaldinātā plāna, turpināt ceļu līdz Grieķijai. Braucu caur pielijušu un sastrēgumiem pilnu Stambulu, garām lidostai, no kuras pēc nedēļas mērošu ceļu uz mājām. Lielā satiksmes intensitātes dēļ, slapjais asfalts ir kļuvis par slidotavu – pat kalnā braucot nereti rats izspolē. Lejā traukties arī ir gana bīstami.
Viena no maģistrālajām Stambulas ielām.
Pie Stambulas TV torņa, ieturos kārtējā amerikāņu burgerēstuvē. Kāpēc tik bieži? Kebabi un burgeri diemžēl ir tā ātrākā un vieglāk iegūstamā paika. Ir grūti braukt daudz kilometrus un vēl meklēt vietējās virtuves labumus (un ja nu negaršo?).
Stambulas 166 metrus augstais TV tornis
Ceļš sāka attālināties no Marmora jūras, arī lietus mitējās. Brauciens vienmuļš – LV Vidzemes šosejas pauguri. Īsi pirms tumsas nobraucu no ceļa, lai saģērbtos un uzstādītu lukturus. Un atkal sapratu, ka šajā gadalaikā Turcijas zeme ir ļoti mitra – dubļos var dziļi palikt. Kad jau darbi padarīti un sāku tīrīt dubļu/akmeņu kilogramus nost no riepām, parādās suņi, kuri par mani izrāda pārlieku lielu uzmanību. Metos bēgt, pielipušie akmeņi trinās gar rāmi, radot nepatīkamus noberzumus. Njā, karbons mazliet cietis, tomēr esmu veiksmīgi aizbēdzis no klaiņojošiem suņiem.
Dubļi, kuriem trūkst vēl asie akmeņi
Vēl tumsas braucienā mani apstādināja policija, kurai šķita (un pamatoti), ka mani švaki var redzēt uz šosejas. Viņi bija lakoniski – Oto bum kaput. Paskaidroju, ka drīz vien būšu galā un centīšos braukt pēc iespējas tuvāk malai.
Pēc Edirnes mans ceļš veda uz vienu no kulēm
Edirne – Turcijas mērogiem neliela pilsēta pie Bulgārijas/Grieķijas robežas. Šeit arī atradu naktsmājas kādā hostelī.
Nobraukti 236 km 11:13h ar vidējo – 21 km/h
Sarēķinot sanāk, ka Turcijai esmu izlidojis cauri tieši nedēļā, vidēji dienā nobraucot 218 km.
13. diena. Brokastīs nepārspējamās turku bulciņas ar tēju. Kaut gan kopumā ņemot, laika apstākļi ceļojuma laikā bija apmierinoši, tomēr par trīspadsmito dienu to es nevarētu teikt – stipri lija visu dienu. Un kad nelija stiprs lietus, tad gāza kā no spaiņiem.
Turcijas/Grieķijas robeža
Pēc 10 km, bez aizķeršanās, šķērsoju robežu un nokļuvu Eiropas Savienībā – Grieķijā. Saulainā Grieķija, kādu es to atceros no ceļojuma ar auto, bija pavisam savādāka – lietus un gaiss ap 8 grādiem. Vienmuļš un slapjš brauciens, turklāt vadoties tikai pēc norādēm, jo kartes man nav. Pusdienas izpaliek, jo ir sestdiena un strādā tikai retais veikals.
Vismaz brīdis sausumā
Lietavu radītie plūdi
Šeit gan noderētu, kas mega lietus izturīgs
Grieķijas autobāņi ir augstā līmenī 🙂
Vakarā nonācu vienā no Grieķijas ostas pilsētām –Alexandriopolis, skaista, sakopta ar savu auru. Sameklējot vislētāko viesnīcu, sapratu, ka ātrāk jātiek atpakaļ Turcijā, jo šeit viss ir dārgs. Žāvējos uz radiatoriem un skatījos TV.
Nobraukti 150 km 7:36h ar vidējo – 19,7 km/h
Rīta skats uz pilsētas galveno ielu
Svētdiena, jeb ceļojuma 14. diena sākas ar sauli un krietni siltāku laiku. Cik tomēr ir savāda grieķu kultūra – svētdienās viss ir slēgts, pat degvielas uzpildes stacijas. Tomēr atradu kādu diennakts kafe, kur ieturēju brokastis. Atpakaļceļš ir 25 km pa jau vakar braukto šoseju. Arī bez kartes braucot, man izdevās izvairīties no nomaldīšanās un autobāņiem.
Februāra pēdējā diena Grieķijā
Jau cita Grieķijas/Turcijas robeža
Nelielas pusdienas tikko kā Turcijā
Ap pusdienas laiku esmu atpakaļ Turcijā. Kārtējā zīmogu krāšana pasē. Zīmīgi, ka starp abām valstīm ir kilometru gara neitrālā(?) zona, kur nedrīkst apstāties un fotografēt. Turcijā jau jutos kā mājās.
Piebrauc pie burgerkinga pusdienās vietējie reperi…
Daži ievērības cienīgi kalni un esmu nonācis pie jūras. Jā, atpakaļceļu uz Stambulu mēroju tieši gar Marmora jūru, kur vēl nebija nācies braukt. Neliela kalnu šoseja ar kazām, suņiem un citiem zvēriem.
Pavasaris pie Egejas jūras
Un atkal kalni un atkal skati…
Vakars Sarkoy pilsētā. Viesnīca, baltmaize un ievārījums. Njā, un arī saaukstēšanās pazīmes – tukšoju līdzpaņemtos karstos dzērienus.
Nobraukti 144 km 7:45 h ar vidējo – 18,6 km/h
Sākās trešā ceļojuma nedēļa.
Kartē rādījās, ka būs līdzens piekrastes ceļš ar daudz apdzīvotām vietām, tamdēļ uz ēdiena līdzņemšanu neiespringu. Arī pirmie 40 kilometri bija pa ciešamas kvalitātes asfalta segumu. Ceļam abās pusēs pabeigtas un nepadzīvotas mājas.
Šeit gan laikam paliek galīgi … (Viens no tulkojumiem – pietura)
Pēdējais ciemats un tad tik visi prieki sākās. Klints vienā pusē un jūra otrā. Grants, akmeņi man prātā atsauca atmiņas no Sīrijas pierobežas ceļa. Šeit gan sākās interesantākā dienas daļa. Desmitiem kilometru kāpumi ar varenu aizu un kaut kur tālu, tālu – jūru. Pārvarot šos kalnus bieži vien gribējās apstāties un palikt uz brītiņu, lai nekad neaizmirstu šos fantastiskos skatus. Ūdens un ēdiena trūkums arī lika sevi manīt – braukt bija grūti. Vietām brauktuve bija tik dubļaina, ka lielais vairums SEB Maratona dalībnieku tur noteikti stumtos. Beidzot ceļš sāka vest lejup, kas vien nozīmēja, ka tuvojos kādai apdzīvotai vietai. Skaidrs, ka šos ceļus izmanto tikai pāris cilvēku dienā, jo braukšana pa tiem līdzinās mokām.
Šosejas beigas un pasaku ceļa sākums
Rāpjoties kalnos
Pasaules mazākā jūra ar vieniem no skaistākajiem piekrastes ceļiem
Man pieder tās sajūtas, ka esmu minis šos ceļus
Mans ceļojuma draugs
Nobrauciena dubļi
Tālāk mans ceļš veda jau pa asfaltētu šoseju gar nebeidzamiem dzīvojamiem rajoniem. Vēl pirms savas naktsmītnes sadūru kameru.
Viesnīcu atradu pusmiljona pilsētā Silivri. Pa vītņveida kāpnēm, uzmoku savu velo līdz piektajam stāvam. Istabā nav apkures, toties ir apsildāmi palagi. Naktī gan pamodos pārsvīdis, jo biju saslēdzis par lielu plusus. Jā, joprojām biju saaukstējies.
Nobraukti 137 km 8:15 h ar vidējo 16,6 km/h
16. diena, kura bija pēdējā, nopietnās kustības, diena. Ripinājos jau pa iepriekš zināmo ceļu uz Stambulu. Blakus šosejai daudz apģērbu rūpnīcas ar outletiem. Vienā no tiem iebraucu arī es, jo zinu, ka lidmašīnā vajadzēs kāpt civilā apģērbā. Džinsas un jaka man izmaksā 8 latus.
Top kārtējais vistas kebabs par nepilnu latu
Joprojām spīd saule un braukšana ir patīkama. Pēcpusdienā sasniedzu Turcijas lielāko pilsētu. Atkal iebraucu pie jau sev pazīstamā fotogrāfa uz tēju. Šeit gan sanāca interesanta iepazīšanās ar viņa draugiem. Kāda meitene man sniedz roku un nosauc savu vārdu, tajā brīdī no smiekliem es nezināju kur likties. Viņas vārds ir Kuce (Nezinu gan kā to raksta turku valodā).
Šoreiz gan es atrodu man ieteikto hosteli Stambulas vēsturiskajā daļā. Pēc 16 dienām, beidzot saģērbos kā cilvēks un devos pilsētā. Pirmais mošejas apmeklējums, lielākais segtais tirgus pasaulē, neskaitāmas suvenīru un citu nieku tirgotavas. Vakars pagāja daudzus kilometrus mērojot ar kājām.
Istabiņa gan bija jādala ar japāņu tūristiem, kuri nemaz nekautrējās skaļi krākt.
Civilajā apģērbā pie Zilās mošejas
Nobraukti 83 km 4:59h ar vidējo – 16,6 km/h
Pēdējā – 17. diena. Tā īsti nemaz negulējis, ātrāk vien taisījos uz lidostu. Nu, jau ļoti gribējās uz mājām. Lēns un mierīgs brauciens jau gar ierasto Marmora jūras piekrasti, uz lidostas pusi.
Rīta satiksme Stambulā
Kādā automazgātuvē, kārtējo reizi nomazgāju velosipēdu, veikalā iztērēju pēdējās turku liras par dažiem našķiem un vairākiem klaipiem gardās maizes. Lidostai tuvākajā lielveikalā, dabūju lielu kartona kasti ar iepakojamiem materiāliem. Tad atlika vien 2 km pa autobāni to nogādāt līdz lidostai. Tā kā biju izlēmis, ka taxi pakalpojumus neizmantošu, tad vien atlika paša spēkiem braukt kopā ar vareno dušas pamatnes kasti.
Pakošanas procesā…
Pēdējos metros patiešām uznāca skumjas – ceļojums bija beidzies, pavisam un pilnīgi. Vēl tik ienāca prātā – varbūt izmest vēl kādu aplīti.
Turpat lidostas priekšā izjaucu velo, sapakoju kastē, pārģērbos un devos iekšā gaidīt savu lidojumu.
Pārdomas un ilgas pēc mājām – tās arī visas domas, kuras mani pavadīja, klaiņojot pa lidostu.
Nobraukts 21 km 1:29 h ar vidējo – 14 km/h
Tomēr savādi bija pamest saulaino un jau 20 grādus silto Stambulu un atgriezties arktiskajā ziemā. Lidmašīna, Rīgas sniegputenī, spēja nosēsties tikai ar otro piegājienu.
Sagaidītāji, apskāvieni, stāsti… Un, protams, viens lielais jautājums no visiem draugiem – Kas tālāk?
Atbilde jau pavisam drīz būs!
Statistiku mīlošiem
- 2766 kilometri
- 134 stundas un 19 minūtes
- 88 km/h – maksimālais ātrums
- 20,6 km/h – vidējais ātrums
- Izmaksas – 348 Ls (viss iekļauts)
avio
Ar velo nav tas kas pats ar lidmašīnu :))