1.daļa
Šis būs gan skatāms, gan lasāms mana otrā veloceļojuma redzējums. Šoreiz braucienā nerakstīju dienasgrāmatu un pašlaik to nožēloju, jo visu atcerēties nav iespējams. Centīšos vairāk pastāstīt arī ar bildēm. Jauku skatīšanos!
Brauciens notika no 2010. gada 15. februāra līdz 3. martam. Ceļojums sākās brīdī, kad gāju garām Air baltic kasei Tērbatas ielā. Bija kārtējā akcijas diena – gara rinda, kurā stāvošie cilvēki vēlējās par nepilniem 19 latiem nokļūt kādā siltākā, interesantākā vai vienkārši citā valstī. Jau sen bija doma, kādreiz apmeklēt Tbilisi – tā nu izstāvējis rindu, iegādājos vienvirziena biļeti uz Tbilisi (atpakaļceļš bija izpirkts) Bija trešdienas pēcpusdiena, jālido jau svētdienas vakarā.
Savu finansiālo stāvokli uzlaboju ātri pārdodot FOX velosipēda dakšu – nu bija nauda arī dzīvošanai. Trīs dienas pirms izlidošanas, tika nolemts ņemt līdz velosipēdu un atpakaļ lidot no Stambulas. SCOTTa skrūvēšana, somas, aptuvenie ceļa aprēķini un ceļojums vēlā 14. februāra vakarā varēja sākties.
Pēc 3,5 stundu lidojuma, lidmašīna pirms 05.00 pēc vietējā laika, nosēdās Tbilisi jaunajā lidostā. Mana paziņa, kura tobrīd uzturējās Gruzijā, bija atbraukusi mani sagaidīt. Ar auto lielā ātrumā tiku nogādāts Tbilisi centrā. Dažas stundas miega, velosipēda skrūvēšana, pēdējie padomi un divu dienu iepazīšanās aplis var sākties.
Pirmie metri Tbilisi, lejup pa dubļaino downhilu
Vietējā vispasaules burgerēstuve. Šoreiz gan tik foto – nekas vairāk 🙂
Mans uzticamais ceļabiedrs. Scott scale 30 limited. Cietā dakša, ultegras kasete (11-21), ultegras slēdzis.
Tbilisi tikko kā bija sācis kust, nesen uzkritušais sniegs, līdz ar to braukšanas apstākļi bija labāki nekā Latvijas arktiskajā ziemā. Lai gan biju gatavojies tam, ka dodos uz valsti, kuru nesen plosījis karš, tomēr tur nonākot, sašokējos ne pa jokam. Satiksme – varu ilgi stāvēt un vērot autovadītāju izdomu ātrākai krustojumu izbraukšanai, saprotu, ka galvenokārt tiek ievērots likums, ka satiksme notiek pa labo pusi. Automašīnām nav tehniskās apskates, līdz ar to pa ceļiem brauc arī motormuzeja cienīgi eksemplāri. Vietējiem esmu zināmā mērā eksotiska – tur ar divriteņiem brauc ļoti reti un tikai vasarās.
Tbilisi jaunā (2007.gada?) lidosta.
Lielākā daļa lidmašīnu nosēžas naktī – apkalpošanas tarifi zemāki.
Pirmajā dienā devos uz Azerbaidžānas pusi, lai aklimatizētos un saprastu kā lietas notiek šajā pasaules daļā. Valstī ir tikai dažas šosejas, kurām ir asfalts, pārējie ceļi ir braucami tikai vasarā. Apdzīšana notiek visur, jo uz ceļa teorētiski pietiek vietas trīs blakus braucošām mašīnām, lai gan dažreiz vēl gadījos es ar velosipēdu.
Tā kā Gruzijā reti kur ir viesnīcas, naktsmājas meklēju lauku ciematos pie vietējiem iedzīvotājiem. Tik atvērtu un viesmīlīgu tautu vēl nebiju nācies sastapt.
Gurjaani ciema skola.
Sēžu dzeru ar mācību iestādes sargiem.
Lieli kalni manā ceļā nestājās, tādēļ braukšana bija samērā viegla. Ir grūti saņemties un lūgt naktsmājas, tomēr līdz ar tumsu tieku skolā, bet pēc tam ģimenē, kura mani pabaro un izmitina.
Nobraukti 144 km 7:33h ar vidējo 19km/h
Nākamajā dienā devos atpakaļ uz galvaspilsētu. Šoreiz gan izmantoju citu ceļu, jo brauciens pa jau redzētu apvidu būtu neinteresants.
Gruzijas vīnogu ieleja. Gaiss ap +5, manas promiles – domāju, ka vēl normas robežās.
Pēc ceļa norādēm līdz Tbilisi ir ap 100 km, kurus domāju, ka nobraukšu piecās stundās. Njā, biju pārlieku liels optimists. Ceļš sākumā šķita kā šoseja Cēsis – Valmiera, tomēr pamazām pazuda asfalts, tad parādījās sniegs, dubļi, aukstums… un, protams nemitīga mīšanās pret kalnu vismaz 40 kilometru garumā. Tā arī bija grūtākā kalnu pāreja manā ceļojumā. Pieradis pie veikaliem uz katra stūra, nemēdzu ņemt līdzi daudz šķidruma. Šeit arī bija pirmā reize, kad slāpes remdēju, saulē kausējot sniegu. Braucot augšup bija cerība, ka lejā ies krietni vien ātrāk, tomēr ātri vien sapratu, ka nobrauciens ir vēl grūtāks. Ceļa stāvoklis un kravas īpatnības neļāva traukties lejā. Tomēr to visu daudz jaukāku padarīja, neskartā daba, kalni un pilnīgs civilizācijas trūkums.
Kalnu pārejas šoseja. Sākums ļoti cerīgs.
Pēc stundas brauciena pret kalnu.
Aptuveni 1800 m vjl. Beidzot ir sa(snieg)ta kalna virsotne.
Sākas vairāku stundu nobrauciens. Šī ir Gruzijas rajona nozīmes šoseja.
Kalnu ciemata skolnieki un tā pati šoseja
Jo zemāk, jo slapjāk.
Vai nav izcils skats no šosejas vidus?
73 kilometru garo kalnu pāreju es šķērsoju 6,5 stundās – tik lēni un smagi šķiet vēl nebiju braucis. Tbilisi ierados jau krietnā tumsā.
Vakars noslēdzās, baudot vairākus ēdienus latviešu kompānijā, vietējā restorānā. (Alus tur bija vairāk kā izcils)
Nobraukti 131 km 9:29 ar vidējo 13,8 km/h
Trešās dienas rītā atvadījos no savas paziņas un devos savā garajā ceļojumā. Pirmais plāns bija divās dienās tikt līdz Melnajai jūrai.
Nesen celta māja Tbilisi, kur pavadīju divas naktis pie savas paziņas. Dzīvokļi tiek pārdoti pat bez melnās apdares. Ja lifts strādā, tad, lai to izmantotu ir jāmaksā 3 santīmi, kad atlidoju, tad velo kasti stiepu uz 14. stāvu – nav margu, nav gaismas…
Un tomēr šī skata dēļ vien ir vērts dzīvot šajā mājā. Tālumā Kazbegi virsotne.
Izbraucot no Tbilisi.
Galamērķis -Istanbul, kuru sasniedzu 9 dienās
Tbilisi – Gori autobānis
Aiz kalna nemierīgā Dienvidosetija.
Tālumā redzams viens no bēgļu geto ciematiem.
Gaisa temperatūra ap 8 grādiem, lietus nelīst – braukšanai ir labi.
Kad jautāju ceļu policistiem, viņi laipni paskaidro un pat piedāvā aizvest. Autobānis, geto ciemati, kara postītā Gori pilsēta. Diena pagāja nemitīgā kustībā.
Vakarā, jau tumsā nonācu Khashuri pilsētā, kur vietējā bodītē meklēju un arī veiksmīgi atradu naktsmājas. Saimnieks izmitināja mani pie sevis mājās. Lai gan tiku labi situētā ģimenē, apstākļi nav rietumnieku standartiem atbilstoši. Visās mājās, kur nakšņoju, apkurināma ir telpa, kur tiek gatavots ēst, kur tiek ieturētas maltītes. Guļamtelpas nav nekāda siltuma, jāguļ aukstumā. Kārtējās vairāku stundu sarunas pie daudziem vietējiem ēdieniem. Man nebija iespējams nomazgāties, devos gulēt siltajās velodrēbēs.
Vakars/nakts pie vietējiem. Tēvs vada nelielu pārtikas veikalu, māte – krievu valodas skolotāja, dēls domā pabeigt vidusskolu ar zelta medaļu.
Guļvieta. Temp. ap 7 grādiem.
Nobraukti 137 km 6:57h ar vidējo – 19,8 km/h
Ceturtās dienas rīts sākās ar lietu un mīšanos kalnā. Tomēr jau pēc neilga laika esmu nonācis līdz kalnu pārejas tunelim, pēc kura šķērsošanas, laiks pamazām uzlabojas un protams svarīga lieta – ir 60 kilometru nobrauciens.
Ceļš pirms Rikoti tuneļa. Braucu cauri un nemaksāju. Pirms tuneļa lija lietus, tas gan īpaši nemitējās arī iebraucot tajā…
Nobraucienā mani apdzina policijas auto un kurš pēc tam mani apstādināja. Viņi vienkārši vēlējās zināt no kurienes es esmu un ko šeit daru. Ir savādi, ka policisti tik labi un laipni izturas. Uzzinājuši, ka esmu no Latvijas, viņi aicina tuvējā ciematā uz veikalu, kur strādā kāda sieviete no Lietuvas.
Labas dienas! Sarunājos ar sievieti, kura šeit ieprecējusies jau daudzus gadus atpakaļ. Sēžu pie galda, ēdu našķus, runājos ar policistiem, lietuvieti un vēl kādu gruzīni, malkojam vietējo kandžu (čača). Vidējā alga policistiem ir ap 350 latiem, kas padara viņus par ļoti labi apmaksātiem ierēdņiem. Jaunas automašīnas, tehnika, policijas iecirkņi, apmācības Amerikā un vismaz 3 valodu zināšanas – tās ir lietas, kuras raksturo visu Gruzijas policiju.
Veikals, kur strādā sieviete no Lietuvas. Stāstīja, ka reizi mēnesī garām brauc spīdīgas fūres ar LT numuriem…skumst pēc dzimtenes.
Viņu ir daudz un pārsvarā blakus ceļam.
Vakara pedāļu griešana notika jau pa līdzenumu vismaz 12 grādu siltumā. Vispirms centos piebraukt pie Melnās jūras un tad devos naktsmāju meklējumos. Poti pilsēta ir viena no lielākajām ostas pilsētām Gruzijā (Ventspils mērogā). Tomēr šeit ir ļoti liela nekārtība, viss nolaists, ceļi bedraini. Pilsētā nav nekā ievērības cienīga. Jā, arī karš ir atstājis savas rētas šajā vietā. Šoreiz man jau ir jāmaksā 3 lati par guļvietu kādā vietā, kur vasarās tiek izmitināti tūristi. Njā, un arī pirmās maksas vakariņas. Ir pavadītas jau četras dienas Gruzijā un iztērēti 10 lati.
Nobraukti 201 km 8:45h ar vidējo 23km/h
Piektā mana ceļojuma diena.
Melnā jūra nemaz nav tik draudzīga ar saviem laika apstākļiem. Vējš un neliels lietus.
Lēnā gaitā devos uz Batumi pusi. Zināju, ka vēl šodien vēlos nakšņot Gruzijā, tamdēļ šīs dienas veikums bija niecīgs.
Poti – Batumi ceļš. Pirmais uz velo redzētais cilvēks.
Galvenokārt līdzenums ar pavisam nelieliem kāpumiem (kaut kas mazliet garāks par siguldniekiem). Ceļmalas mandarīnu tirgotavā tiku bagātīgi cienāts ar šo citrusaugļu maisiņiem. Nu, re atkal viss bez maksas.
Iebraucot Adžārijas novadā.
Adžārija ir autonoms Gruzijas novads. Šeit neviens necīnās par savu neatkarību. Tas ir apgabals, kuram ir daži savi ministri ar daļējām tiesībām. Rajons, kurš ir attīstītākais visā Gruzijā.
Batumi mani sagaidīja ar lietu. Pilsēta, kurā notiek būvniecība, attīstība, tomēr to nevar salīdzināt ar rietumu pasaules spožumu. Atradu vietējo šašliku krodziņu, kur beidzot ieturēt savas pirmās (un pēdējās) maksas pusdienas Gruzijā. Šī bija arī vienīgā vieta, kur kaut nedaudz pa TV redzēju olimpiskās spēles.
Viens no daudzajiem pieminekļiem/apskates objektiem Batumi.
Šeit sākas pieejamā (lasi -neklinšainā) melnās jūras pludmale. Skats no Turcijas robežas puses.
Vietējie makšķernieki 200 metru attālumā no Turcijas robežas
Brauciens līdz Gruzijas – Turcijas robežai ir tuvs, bet ļoti slapjš. Jau pēcpusdienā atradu 10 dolāru naktsmājas vienā no daudzajiem apartamentiem pie pašas Turcijas robežas.
Nobraukti 89 km 5:07h ar vidējo 17,4km/h
Sestā diena sākas agri (06.00 pēc Gruzijas laika un 04.00 pēc Turcijas laika.) Ātri un bez aizķeršanās šķērsoju robežu un turpināju savu ceļu gar Melnās jūras piekrasti. Turcija sagaidīja ar siltāku un saulaināku laiku un, protams, ar izcilas kvalitātes šoseju.
Sarpi – Gruzijas/Turcijas robežpārejas punkts pie Melnās jūras
Skaistie skati
Melnās jūras maģistrāle
Minot pedāļus siltuma virzienā
Pēc 70 kilometriem par vienīgo turku liru, iegādājos silto un garšīgo turku maizi –ekmek. Vēlāk gan bankomātā papildināju savu skaidro naudu. Baltmaize ar colu kļuva par galveno ēdienu manā ceļojumā.
Vienā pusē melnā jūra, otrā – apsnigušās kalnu cepures.
Daudz tuneļu. Pilsētas ir saaugušas kopā – viss kā viena mūsu Jūrmala ar nelieliem pārrāvumiem 500 km garumā.
Pirmo reizi izģērbos līdz vasaras formai un pat iesauļoju ķiveres aprises.
Jā, sākās hoteļu ēra – lēti, silti un vientuļi.
Nobraukti – 287 km 12:18h ar vidējo – 23,3 km/h
Septītā diena. Diena, kur tika mainītas pirmās divas kameras. Uz ceļa satiku kādu vietējo sportistu. Pēc sarunas, iebraucām pilsētā pie drauga, kuram pieder velodarbnīca. Tālāk sekoja kopīgs treniņš pa šoseju. Es ar resnajām MTB riepām, divi turki ar šosejniekiem. Tā nu 60 kilometrus turējām labu hodu. Pusdienas man tika uzsauktas – sarunas gan nevedās, jo ar turku valodu man vēl tā pašvaki. Man gan ar lielu lepnumu tika parādīta viena no retajām dažus simtus metrus, garajām balto smilšu pludmalēm. Es gan pastāstīju par mūsu 550km zeltaino smilšu pludmali…
Velo veikaliņa īpašnieks ar savu draugu.
Īpašnieka šosejas kaplis
Ar šiem sportistiem sarunāju, ka nākamajā lielajā pilsētā, mani sagaidīs viņu draugi, lai paradītu man naktsmājas. Lai gan lietus dēļ kavējos – divi riteņbraucēji ar mūsdienīgiem MTB velo mani sveicināja jau pie pilsētas robežas. Samsun – vairāku miljonu iedzīvotāju liela ostas pilsēta. Brauciens pa krietni pielijušām ielām bija varen’ jautrs, kas beidzās ar bieti uz slidenajām flīzēm pie paša hoteļa. Beidzot kārtīga naktsmītne ar dušu, siltumu, brokastīm un vispār nepierastu komfortu par 8 Ls.
Nobraukti – 246km 10:48h ar vidējo 22,7 km/h
Sākas otrā brauciena nedēļa – diena astotā.
Mazliet pamainīju brauciena maršrutu un devos prom no Kara deniz (melnā jūra) -kalnos.
Pirmā lāpīšanās
Riepas bija Schwalbe Rocket Ron – tiesa gan vismaz 10 000km nobrauktas. Sīkie metāla gabaliņi labi dūrās cauri.
Kopumā ceļojumā tiku pie 5- 6 caurumiem
Nu jau ir trešais caurums –šoreiz bija jālīmē. Pretvējš, palika auksti. Problēma ir ar pārģērbšanos. Kaut kā jānovelk vasaras ietērps un jāielien termoveļas un vindstoperu kārtās. Tur pat ceļa malā ātri uztaisu striptīzu un saģērbies ziemīgāk, dodos kalnos. Brīžos, kad šoseja veda kalnā, izmantoju kravas auto. Formula vienkārša – paša spēkiem jātiek aptuveni 500 metrus, tālāk jāpagaida kāds vietējais fūrists , un šim braucot garām, jāiesēžas astē, kur vēlams pieķerties pie kāda izvirzījuma. Jā, šmaukšanās, bet tas ir tik kārdinoši. Ar visām viltībām, todien neripojās viegli. Naktsmājas nelielā pilsētā, aptuveni 1500m vjl.
Nobraukti – 111 km 6:05h ar vidējo – 18,3 km/h
Devītā diena sākās ar stundas braucienu pa tumsu. Paliekot gaišākam, izdevās iesēsties kādai furei astē, šoreiz gan izmantojot tās aizvēju un tikai nedaudz pieturoties smagākajos kalnos. Ātrums nobraucienos 70 – 80 km/h – augšup ap 20km/h. Traucos pa kalniem, kanjoniem, ceļa remontiem, un jo ilgāk spēju izturēt, jo mazāk gribējās aizlaist labo fūri. Tā nu brīdī, kad sāka intensīvi snigt, nolēmu, ka drošība ir pirmajā vietā. 155km kalnos tika veikti 3 stundās. Drīz vien sekoja neliels kritiens uz slapji, slidenās šosejas. Te nu padomāju, ka labi vien ir, ka kravas auto biju palaidis.
Negaidītais sniegs
Tipiska Turcijas šoseja apdzīvoto vietu tuvumā
Un nemaz nevajag braukt augstu kalnos, lai būtu ziema. Kamēr lejā 15 grādi, tikmēr 1600 m vjl jau ap 0
Saule mijās ar sniegu, kalni ar līdzenumiem. Pirms tumsas ieripinājos (uzripinājos) 1600 m augstajā Gerede pilsētā. Iepirkos vakariņām un devos uz hoteli.
Nobraukti 310 km 10:13h ar vidējo – 30,3 km/h
Desmitā diena.
Kārtējais agrais rīts bez brokastīm. Gaiss +1. Lēnām ripinājos prom, zinu, ka šodien būs vieglāk, jo nākamā naktsmāju pilsēta atrodas gandrīz jūras līmenī.
Šī diena arī izvērtās par visneparastāko manā ceļojumā. Ap 07.00 braucot pa šoseju, mani apstādināja kāds vīrs ar volvo S40. Viņš runāja tekošā angļu valodā – tas mani ļoti iepriecināja. Nelielas pilsētas mērs, kurš rīta agrumā apbraukā savu novadu. Uzzinot par manu ceļojumu, uzaicināja mani brokastīs. Pēc dažu desmitu minūšu brauciena, atkal tiekamies viņa vadītajā pilsētā. Šodien ierodas žurnālisti un biznesa partneri no Stambulas uz brokastīm, arī es esmu gaidīts viesis. Viss notiek tik neparasti. Galds ir klāts nelielā tējas namiņā pie ezera, cenšos ievērot turku tradīcijas, lai gan atmosfēra ir nepiespiesta un gana jautra. Brokastu gaitā, cenšos iesaistīties sarunā, lai gan esmu viens no retajiem, kurš runā angliski. Mēram par lielu brīnumu, spēju saprast par ko viņi runājuši turciski.
Brokastis ar pilsētas mēru (pirmais no manis pa kreisi) Visiem bija liels pārsteigums, kad es medu/sviestu ar nazi smērēju uz maizes, viņi vnk ņem ar rokām, lauž un mērc.
Visa delegācija.
Kopīgas bildes, stāsti, neliela ekskursija. Vēl tik paņēmu kontaktus no kāda fotogrāfa, kurš mitinās Stambulā, jo zināju, ka tur būšu pēc dažām dienām. Tā nu rīts pagāja , pavisam negaidīti brokastojot, ar pilsētas mēru.
Viens no iespaidīgajiem nobraucieniem. Kopumā gan te varēja ripināties 20 km, kurus veicu 19 minūtēs
Ceļā ir vairāki iespaidīgi nobraucieni ar fantastiskiem skatiem.
Vakarā ieripoju vienā no Stambulas priekšpilsētām – Izmit. Šeit jau esmu bijis, braucu pirms četriem mēnešiem, kad pirmo reizi minu Turcijas ceļus. Šī pilsēta jau ir gana eiropeiska. Sākas kebabu ēra.
No ceļojuma sākuma ir veikti 1866 kilometri.
Nobraukti 210 km 8:51h ar vidējo – 23,8 km/h
Vienpadsmitā diena.
Liela kņada, daudz cilvēku, daudz auto un ceļš jau zināms. Ir patīkami silts un es braucu Stambulas virzienā.
Stambulas – Izmit šoseja
Nelieli kāpumi, kuri gan jau tika izbaudīti dažus mēnešus atpakaļ, gan tiesa braucot pretējā virzienā. Pa ceļam vēl devos apskatīt F-1 Stambulas trasi. Ceļš gan gana jocīgs – šķiet, ka braucu uz kādu kosmodromu – plati autobāņi vijās nelielos pauguros, tikai savādi, ka nevienu auto nemanu. Trasē, protams, netieku, bet nu vismaz redzēju to vietu, kur skrienas bolīdi.
Istanbul park – iebrauktuve Stambulas F-1 trasē
Tālāk, nedaudz maldoties, devos atpakaļ uz Marmora jūras piekrasti. Jaunie biezie, dzīvojamie rajoni, jaunās maģistrāles, jaunā Stambulas Āzijas daļas lidosta. Šķiet, ka tiek celta jauna megapole.
Brauciens pa nepabeigtu bāni
Bija +23 grādi. Iebraucu kādā veloveikalā, pārdevējs runāja vāciski, kas tomēr bija labāk nekā turku valodā. Veikalā var iegādāties gandrīz visu, sortiments plašs, bet dārgs. Es gan mērķēju tikai uz informāciju un ķēdes eļļošanu. Pirmo ieguvu, otro gan nē.
Autoserviss gan bija pretimnākošāks. Sava ceļojuma vienpadsmitajā dienā pirmo reizi iebraucu MC Donaldā.
Veloceliņš gar Marmora jūru
Pagaidām vēl vilciena vagoni pāri Bosfora šaurumam tiek transportēti šādi. Tomēr jau pēc dažiem gadiem tiks atklāts vilcienu tunelis – Marmara. Pirmais tunelis, kurš savienos divus kontinentus.
Daži apskates objekti un esmu gatavs pamest Āziju. Devos uz jau sev zināmo prāmju piestātni un par mazām naudiņām (neatceros tieši cik bija šoreiz) tieku Eiropā.
Dodos uz kādu interneta kafe, lai remdētu savu izsalkumu pēc komunikācijas un ziņām.
Sarunātajā laikā biju pie Stambulas fotogrāfa biroja. (11 miljonu pilsētā, atrast pareizo adresi gan nebija viegli)
Sarunas, vakariņas. Nonākam līdz jautājumam par naktsmājām. Turki ir ļoti viesmīlīgi, tomēr viņi nelabprāt aicina savās mājās, tamdēļ man tiek labs hotelis un pie tam pilnīgi bez maksas.
Nobraukti 129 km 6:57 h ar vidējo 18,5 km/h
Esmu nonācis Stambulā sešas dienas ātrāk. Ko es darīšu turpmākas dienas, to varēs izlasīt un apskatīt stāsta otrajā daļā. Vēl šogad tā tiks publicēta šeit.
Anonīms
Liekas shis brauciens jau tik elementaari izdevies ar minimaaliem paardziivojumiem, saliidzinot ar ieprieksheejiem…gaidam 2 dalju!
Andris Ratnieks
Lielisks veloceļojums un apraksts labs – kodolīgi un ar labām bildēm.Paldies, par iedvesmu! 🙂