Ar velosipēdu šķērsojot Turciju

AutorssadaļāMani ceļojumi

    Beidzot esmu ielicis kādu stāstu par savu ceļojumu. Jā, brauciens jau ir ar bārdu un nebūt ne tik interesants. Pēdējā gada laikā esmu bijis vairākos aizraujošos velo ceļojumos. Tomēr šis ir mans pirmais lielais veloceļojums, kur man viss likās jauns un nepieredzēts.
(Neesmu rakstnieks un neesmu fotogrāfs – esmu veloceļotājs, kurš mēģina gan rakstīt, gan fotogrāfēt)
Ar velosipēdu šķērsojot Turciju
Dienasgrāmata
29.oktobris – 11.novembris 2009.gads

Ievada vietā

Doma par ceļojumu pa Turciju dzima nejauši. Sakarā ar paredzamo darba beigšanos, domāju, kur varētu lēti un silti paceļot ar velosipēdu. Skatoties kartē un Airbaltic cenās, pieņēmu lēmumu doties uz Stambulu. Iegādājos biļetes (Rīga – Stambula – Rīga kopā ar velosipēdu – 125 Ls) Pēc tam meklēju informāciju par Turciju – galvenokārt internetā. Laika apstākļi, hoteļu cenas, vilcienu saraksti.  Velosipēdu aprīkoju ar bagāžnieku, dubļusargiem un lampiņām.  Mantas minimāli – tik vien lai salien mugursomā, kuru nostiprinu uz bagāžnieka.  Ričuku jau laicīgi iepakoju velo kastē. Skaidri ir zināms, ka man ir biļetes uz Stambulu 29. oktobrī, bet uz Rīgu 11. novembrī, pārējais vēl nav skaidrs. Mērķis braucienam – iepazīt neEiropu, pabraukāt pa kalniem un meklēt piedzīvojumus.  Dienasgrāmata, ko rakstīju katras dienas vakarā, dos nelielu priekšstatu par piedzīvoto un redzēto Turcijā. Nedaudz bildes, lai uzskatāmāk paradītu vietas un lietas.




 Aptuvenais brauciena maršruts

1.     diena (29. oktobris)


Pulksten 14.00 ielidoju vienā no lielākajām pasaules pilsētām. Stambulas Attaturka lidosta pārsteidz ar savu plašumu un personālu ar mutes aizsargiem. Izeju pasu kontroli, kur man tiek iespiests zīmogs – pirmo reizi esmu Turcijā. Pēc nelielas minstināšanās un gaidīšanas, redzu, ka trīs turki stumj manu iepakoto velosipēdu, rādu, (jo runāt nav jēgas) ka tas ir mans – un pēc brīža jau stumju savu lielo kasti uz izeju. Pa ceļam bankomātā izņemu 500 turku liras un informācijas centrā pajautāju Stambulas karti.
Mana bagāža, ierodoties Stambulā.

Tur pat pie lidostas ieejas, sāku skrūvēt kopā savu ceļabiedru. Ir karsts. Lidojumu Scott’s ir izturējis lieliski, tikai nelielu skrambu ieguvis. Ir pagājusi nepilna stunda Turcijā, kad jau sāku saprast, ka esmu ievērojama persona – daudzi mani vēro, kāds izlasa – Hawaii un es pasmaidu. Nedaudz pēc 15tiem esmu gatavs saviem pirmajiem metriem pa Stambulu. Vairs nav tiks silts, kā šķita sākumā, tomēr ar vasaras formu ir OK. Cenšos izvairīties no autobāņiem, nomaldos, līkumoju. Šoks – visur, visi nesās, daudz viadukti, kartei mērogs nekāds, tādēļ cenšos braukt pēc izjūtām. Dažas apstāšanās un foto līdz prāmju piestātnei. Atrodu īsto prāmi, kurš kursē uz Haydarpašas staciju Āzijā. Cilvēki stāv apkārt un brīnās par mani – daži sūta savus bērnus kopā ar mani nofotografēties. Jūtos kā pērtiķis zoodārzā. Ir jau 17.00 un es ar velo tieku uz prāmja.

 1,5 liras un 30 minūtēs esmu nokļuvis Āzijā. Ir jau tumšs, virzienu uz rezervēto hosteli, zinu, bet konkrētu adresi gan ne. Stambulas Āzijas daļas kartes man nav, ko gan ātri atrisinu, to nopērkot grāmatnīcā. Man par prieku, tur arī daži runāja ar mani angliski. Datorā man laipni parāda, kur atrodas mans hostelis.  Piecu minūšu laikā nokļūstu līdz savām naktsmājām, man ierāda gultu astoņvietīgā istabā. Esmu vienīgais un man blakus varēs stāvēt mans ričuks. Saģērbjos siltāk, atstāju savu ceļasomu un dodos ar velosipēdu pilsētā. Nu, jau pirmais šoks garām, sāku aprast ar satiksmes anarhiju un nesos uz MC Donaldu. Nu jā, angļu valoda te nav cieņā, tomēr kaut kā saprotamies un es iegūstu gribētās ēdamlietas (pat burgerus bez sīpoliem). Dodos tālāk uz Attaturka tiltu pār Bosfora šaurumu. Satiksme ļoti blīva, spraucos garām, līdz nonāku krastmalā, kura pārpildīta ar cilvēku masām. Ir Turcijas neatkarības diena un sākas 20 minūšu ilga uguņošana. Šķiet, ka viņus krīze nav skārusi, skaisti – cilvēki aplaudē un svilpj. Prieks, bet tomēr jūtos vientuļi. Tālāk nākas pat velo nest, lai tiktu garām automašīnām. Atkal maldos līdz tieku nobildēt vareno tiltu.
Ataturka tilts pār Bosfora šaurumu



 Atpakaļ uz hosteli nu jau agresīvi braucu pa vidu ielai, jo nav variantu. Satiksme stāv, tas pat nav sastrēgums, visi vienkārši stāv, jo pabraukt nav iespējams. Jā, tagad saprotu, ko nozīmē nacionālie svētki pilsētā ar 11 miljoniem iedzīvotāju, kur visi vēlas nokļūt krastmalā. Tad nu es lavierēju starp auto un cilvēkiem, līdz beidzot nokļūstu līdz savām naktsmājām.
Pirmie iespaidi – turki ir neliela auguma, tādēļ daudzi vēlas nofotografēties ar garu riteņbraucēju, tie, kuri māk kaut nedaudz angliski, jautā man kas es esmu un no kurienes nāku. Latviju pagaidām neviens nezin. Velosipēdistu nav, auto pagriezienus nerāda, ātrumu neievēro, bieži taurē.
1.    dienas veikums:
53 km ; 3.16 h ; vidējais – 16km/h ; maksimālais – 51km/h
Prāmis – 1,5 liras
MC Donalds – 13,5
Hostelis – 22
Karte – 10

2.   diena (30. oktobris)

Neraksturīgi ciešo miegu, 06.00 pārtrauc modinātājs. Ceļos, sakrāmējos un pēc 30 minūtēm jau esmu ceļā. Braucu pa Bagdādes ielu uz Ankaras pusi. Ceļš ved gar pašu Marmora jūru. Blakus ir veloceliņš (!) vairāk kā 20 km garumā.
Veloceliņš, izbraucot no Stambulas, Ankaras virzienā



Sāk līt, nomaldos, iebraucu ostas teritorijā. Atkal daži lieki kilometri. Atrodu Stambulas – Ankaras maģistrāli un turpinu ceļu tikai pa to. Pēc nobrauktiem 50 km, beidzot izbraucu no Turcijas lielākās pilsētas. Iebraucu degvielas uzpildes stacijā, nopērku šo to uzkožamu, parunāju krieviski un dodos tālāk. Visu laiku spēcīgs pretvējš un nu jau līst kā pa Jāņiem. Ik pa laikam apstājos zem jumta, tunelī, cerēdams sagaidīt labākus laikus.

Slēpjoties no lietus, kādā tunelī pie Gebze pilsētas


Ir pusdienlaiks un es vairs nevaru izturēt, kā man gribas normālas brokastis. Ir auksti, tādēļ iebraucu kādā mazā ēstuvē. Par laimi pie kases uzrodas kāds klients – jaunietis uzvalkā ar priekšzināšanām angļu valodā. Ar viņa palīdzību pasūtu 3 ‘’bulciņas’’ un tēju (2,5 liras) Ar sieru un gaļu – nu jā, varbūt blakus ir stāvējušas, bet es nesmādēju un gardu muti apēdu. Atvados un dodos tālāk līdz Burgerkingam kādā iepirkšanās centrā. Pieslēdzu Scott’u un caur metāla detektoru, (Cerēsim, ka Latvija tik tālu nekad nenonāks) dodos iekšā. Rādot ar pirkstu ēdienkartē, tieku pie kārtējiem burgeriem pa 8,3 lirām.
Joprojām līst, bet nu vairs nav pretvēja. Sākas nelieli kalni – ir iespēja arī paripināties. Atkal kārtējā armijas daļa ar noenkurotu floti (Turcijai ir viena no lielākajām armijām NATO aliansē). Šaubos par sava ceļa pareizību, tādēļ jautāju taksistiem, viens no viņiem runā vāciski, saprotamies un es dodos tālāk. Beidzot sākas īsti kalni – 8 km augšup braucu gandrīz stundu. Ceļš šaurs, satiksme maza. Kalna smailē, mākoņi un auksts lietus. Sanāk arī gana bīstams nobrauciens, par kuru man tik prieks. Mazajos kalnu ciematos daudz suņi, bet par laimi es viņiem īpaši neinteresēju. Paliek tumšs, bet man vēl 20 km līdz naktsmājām. Pilnīgā tumsā seko nobrauciens pa kalnu serpentīnu – atkal bīstami un man priecīgi. Par laimi vairs nelīst. Braucu gar Iznika ezeru pa plakanu šoseju. Pēc 18tiem beidzot esmu Iznikā. Info punktā jautāju par hoteļiem, kur man dažus iesaka un tad dodos tos meklēt. Vienojos par cenu bez brokastīm (40 liras) un apmetos pieklājīgā 3* hotelī ar lielu un gaumīgu istabu. Izkaru slapjās drēbes un atkrītu gultā.
Pagaidām šķiet, ka turki ir laipni un izpalīdzīgi. Satiksme ātra un ceļi labāki kā dzimtenē.
2.      Dienas veikums:
193 km ; 9.23 h ; vidējais ātrums – 20,6 km/h ; maksimālais – 62 km/h
Viesnīca – 37 liras
Bulciņas – 2,5
Burgeri – 8,3
Našķi – 3,8

3 .diena (31. oktobris)

Līst rudenīgs lietus. Negribas kāpt ārā no siltās gultiņas. Apēdu ik rīta šokolādi, saģērbjos un dodos meklēt saimnieku, kuru gan šajā agrajā rīta stundā nesastopu, tādēļ atstāju gandrīz visu sarunāto naudas summu uz galda (Vienkārši nebija vairāk sīknaudas). Joprojām tērēju 17 Ls dienā.

Cem otel – manas naktsmājas pie Iznik ezera.
 Ārā bango Iznika ezera viļņi. Ceļš sākas ar kārtējo 8 km kāpumu, šoreiz gan ar nopietnāku stāvumu.
Skats no kalnu serpentīna uz Iznik pilsētu


Iebraucu mākoņos, redzamība nekāda – toties nelīst. Seko pieklājīgs nobrauciens. Esmu klāt savā brokastu pilsētā – Yenisehir. Iepērku maizi un limonādi, kā arī dažus saldumus. Veikalā strādā sieviete gados un kāda jauna, skaista turku meitene, kurai, prom braucot, atļaujos uzsmaidīt un pamāt. Man atbild ar to pašu un par to man liels prieks.
Esmu atkal izmircis – auksti, tādēļ nolemju izdzert karstu tēju. Iebraucu vietējā Kebap ēstuvē. Ar saimnieku grūti saprasties, tomēr lieku saprast ko vēlos. Sēžam pie galda un, kopā ar saimnieku, malkojam tēju.

‘’Lielā’’ tēja Yenisehir pilsētā



Stāstu par ceļojumu, par Latviju, sākumā šis domā, ka esmu amerikānis, tad norvēģis, jo esot līdzīgs Eirovīzijas uzvarētājam. Apēdu 2 siltas bulciņas, norēķinos un dodos tālāk. Nav vairs tik kalnains, tādēļ iet ātrāk uz priekšu. Pa ceļam vēroju čili piparu laukus.

Uz ceļa sastaptie bezšķirnes klaidonīši


Nu jau esmu uz lielceļa – smagi, galīgi neripo, šķiet, ka ar velosipēdu kaut kas nav kārtībā. Nē, patiesībā ir sācies lēzens kāpums 35 km garumā (!) Esmu pārguris un joprojām neticu, ka ceļš var vest tikai augšup tik daudzus kilometrus. Pēc vairāku stundu smaga darba seko 10 km nobrauciens. Jūtu, ka šodien līdzi plānam netieku, tādēļ jau laicīgi domāju kur palikšu. Pirms 16tiem beidzot pusdienoju. Pavārs runā krieviski, tādēļ nav grūti komunicēt. 6 liellopa gaļas kotletītes, maize, tēja un viņa uzsauktais ‘’dzēriens’’ – 25 grami šņabja, kurš pagatavots no sarkanajiem čili pipariem, man jau mēli pamērcot, tapa skaidrs, ka to es šoreiz sevī neiedabūšu. Varbūt nākamreiz – es atvainojos viņam un dodos ceļā. Pēc brīža notiek, kas neiedomājams – man pretim brauc līdz zobiem bruņojies velotūrists. Samājamies un dodamies katrs uz savu pusi. Paliek tumšs, tādēļ atrodu moteli. Cena 25 liras mani apmierina un jau pēc brīža esmu gultā. Vakarā vēl paēdu dārgas vakariņas par 15 lirām.  Rīt celšos agrāk – varbūt izdodas iedzīt zaudēto.
3.      Dienas veikums :
148 km ; 7.49 h ; vidējais ātrums – 19 km/h ; maksimālais – 78 km/h
Motelis – 25 liras
Pusdienas – 8
Veikals – 5,5
Tēja – 5
Vakariņas – 15

4.     Diena (1. Novembris)

Rakstu nosalis, (bet priecīgs, ka esmu dzīvs) zem segas, tumsā, pirms sešiem no rīta. Kā līdz tam tiku – centīšos pastāstīt.
Rīts sākās agri – nedaudz pēc pieciem. Ceru, ka iedzīšu savu plānu, tādēļ sāku braukt vēl tumsā. Nebūšu oriģināls un teikšu, ka atkal līst, tomēr šodien ir stiprs pa vējš. Kalni nav lieli, tādēļ ripinos gana ātri.

Rīts Turcijā netālu no Kutahya’s pilsētas


 Pēc 40 km sasniedzu Turcijas porcelāna galvaspilsētu – Kutahyu. Tur brokastis par 3 lirām – tēja un divas bulciņas ar sieru. Sākot braukt, jūtu, ka priekšējā riepa laiž gaisu. Negribas lietū mainīt, tādēļ mēģinu aizbraukt līdz degvielas uzpildes stacijai. Pēc 8 km ar jau pilnīgi tukšu riepu, ieripoju kādā ceļmalas benzīntankā.

Tiek mainīta velosipēda kamera



 Kāds turks, kurš strādājis Vācijā, man laipni ierāda vietu, kur varu zem jumta saremontēt savu braucamo. Pārmijam dažus vārdus vāciski, nomainu kameru un dodos tālāk. Sākumā kalni un lejas – vēlāk gana līdzens un taisns ceļš. Garlaicīgi. Tuvojos lielākai pilsētai, kad necerēti parādās MC Donalds – protams ieturu tur kārtīgas burgerpusdienas par 14 lirām. Ceļš ved caur Alfon pilsētu, nenomaldos un tieku uz vajadzīgā ceļa. Izmantoju aizvēju aiz kāda traktora un nekautrējos pieturēties, kad ceļš ved vairākus kilometrus augšup. Traktoru nomainu pret kravas auto, kuram gan kalnu serpentīns šķiet grūtāk pievarams nekā man. Toties lejā laižos kopā ar viņu, tādejādi tiek iegūts gana liels ātrums. Pēc 10 minūtēm mūsu ceļi šķiras.
Tad nu pamazām sākas dienas interesantākā daļa. Atkal mīkstais – šoreiz aizmugurē. Stipri līst, tādēļ darbus veicu kādā mazā būdiņā ceļa malā.

Būdiņa, kur atkal tiek mainīta kamera


Tālāk kārtējais serpentīns, kāds turks ar paštaisītu auto, aicina mani pieturēties, ko labprāt izmantoju. Joprojām līst, šķiet, ka esmu izmircis līdz kaulu smadzenēm. Atkal mīkstais – aizmugure. Lienu nost no šosejas, zem kāda koka, tomēr tur ir dubļi līdz potītēm – labāk būtu palicis uz pielijušā ceļa. Tā kā kameru vairs nav, jāķeras pie lāpīšanas. Jāatrod caurums, jāaizlīmē un jāsaliek atpakaļ velosipēds braukšanas kārtībā un tas viss stiprā lietū ar nosalušām rokām. Ceturtdaļstundā to paveicu un braucu tālāk. Drīz vien riepa atkal laiž gaisu – pumpēju un ar pustukšu turpinu ripināties. (Pēcāk gan kontatēju, ka kameras bija salīmētas kvalitatīvi – caurumi radās jauni)
Paliek tumšs, gaisa temperatūra jau zem +5 grādiem, sēžu kalnu serpentīna pagriezienā ar kārtējo cauro riepu. Auksti, ēst gribās, riepa tukša, tumšs, atrodos Turcijas vidienē – mazapdzīvotā rajonā un austiņās skan ”This is it”. Smejos par sevi un taisu velosipēdu. Salīmēju, sapumpēju un dodos augšup pa nopietnu kāpumu pilnīgā tumsā. Satiksme neliela – garām braucošās automašīnas kļūst redzamas tikai pār desmit metru attālumā. Esmu mākoņos. Ilgās pūles vainagojas ar panākumiem – seko ļoti bīstams 10 kilometrīgs nobrauciens. Gaiss tuvu 0 grādiem, tumsa, migla, lietus un milzīgs ātrums pa šauro kalnu ceļu. Sirds dauzās kā negudra – ir ļoti auksti un tomēr tas ir neizsakāmi labāk  kā sēdēt siltās mājās uz dīvāna ar TV pulti rokās. Dzīvē ir vajadzīgi piedzīvojumi un te man tie ir. Arī pa līdzenumu minu gana ātri, līdz sasniedzu Egridir ezeru, kārtīga Latvijas novada lielumā, kuru ieskauj kalni. Pēc maniem aprēķiniem pavisam drīz ir jābūt manam galamērķim – Egridir pilsētai. Bet dzīvē viss ir savādāk nekā kartē. Ceļa norāde – Egridir 42. Šausmas! Nav citu variantu – jābrauc. Ceļš vijas starp kalniem un ezera krastu, domāju, ka dienā būtu ļoti skaisti. Spēka vairs nav, tādēļ apēdu vienīgo enerģijas batoniņu un turpinu mīties. Lietus, stiprs vējš, kurš dzenā nolūzušos koku zarus pa šoseju, suņu rejas un pilnīga tumsa – jā 4D šausmene. Nu jau sāk griezties galva no bezspēka. Tam visam piedevām konstatēju, ka abas riepas laiž gaisu – bezcerība. Aiz kalna redzu savu galamērķi. Pie pirmā OTEL (turku valodā hotelis) pieripinos jau ar pilnīgi tukšām riepām. Jā, par 20 lirām, mani izmitinās aizdomīgas kvalitātes istabiņā. Man vienalga – esmu pārguris. Nolieku mantas un ar slapjām drēbēm dodos uz blakus esošo kebap restorānu. Pasūtu 2 colas, minerālūdeni, tēju, vistas šašliku ar kebaba maizi, salātus un vēl vistas spārniņus (17 liras). Darbiniekiem liela interese par mani – mēģinu stāstīt no kurienes es nācis un kurp dodos. Pat nezinu kā, bet viens otru saprotam.
Eju uz savu istabiņu – krāmējos, lāpu kameras un desmitos iekrītu gultā.
Pēc pieciem no rīta, kāds lūdzas pār ielas mošejā. Nesaprotu kādēļ tas jādzird visai pilsētai?  Apkure ir atslēgta, tupu zem segas – miegs vairs nenāk. Nu jā, šī bija grūtākā un interesantākā diena.

4.dienas  veikums:

273km ; 11.56h ; vidējais ātrums – 23km/h ; maksimālais – 94 km/h

Brokastis – 3 liras

MC Donalds – 14

Veikals – 3,5

Vakariņas – 17

Hotelis – 20

5.     Diena (2. Novembris)

Ir vēlme ātrāk tikt prom no, manuprāt jocīgās pilsētiņas.

Skats uz Egridir sakoptāko daļu


Daži foto, rīta bulciņas un braucu Antalyas virzienā. Nu jau ārā vētra un nedaudz līst gandrīz horizontāls lietus. Tomēr skaistā vietā esmu nakšņojis – es nodomāju, vakarā man tā nelikās. Nedaudz sāp muskuļi un potīte, tomēr nav tik traki, lai nevarētu pabraukt, turklāt palīdz tas, ka jāminās pa vējam. Vairāku desmitu kilometru garumā ceļš ved caur ābeļu dārziem. Kādu pagaršoju – tiešām kā no rimčika. Atkal mīkstais – sataisu.
Sākas skaistākais ceļš, ko jebkad esmu redzējis – kalni, aizas, strautiņi – to nevar vārdiem aprakstīt.

Kalnu ceļš vienā no Turcijas nacionālajiem parkiem


Salīmēju vēl vienu kameru un dodos galvu reibinošā nobraucienā. Ātrums aizrauj! 9 kilometrus veicu 10 minūtēs. Tālāk pieslēdzos kādam kravas auto un turpinu ceļu aiz tā. Antalya 80, paliek siltāks, novelku daļu no drēbēm. Tālumā kalnu cepures apsnigušas, bet par laimi tās es tikai redzēšu, nevis sajutīšu. Pirmais tunelis – karsts un ļoti skaļš.

Nepilnu kilometru garais tunelis


Kad līdz Vidusjūrai ir atlikuši 30 km, man nākas izģērbties līdz vasaras formai. Nu jā gaisa temperatūra ap 20 grādiem un spoži spīd saule. Beidzot Turcijā jūtos kā siltajās zemēs. Pēc četriem pēcpusdienā, iebraucu Antalya, riņķoju, meklēju vecpilsētu. Kartes man nav, tādēļ braucu na čuij. Kādā tūrisma aģentūrā iegūstu karti un ar tās palīdzību ātri vien atrodu naktsmājas Antalya’s vecpilsētā. Istaba pieklājīga, bet var vēlēties arī labāku. Atstāju somas un dodos izbraucienā pa naksnīgo kūrortpilsētu. Skaista, spīdīga, tūristu pilsēta.
Antalya’s vecpilsēta
Restorānā baudu turku nacionālo zupu (kaut kas ar kaut ko, un ēst var). Sanāk saruna ar īpašnieku par manu ceļojumu. Protams, džeks šokā, ka var ar velosipēdu četrās dienās no Stambulas atbraukt. Pateicos, atvados un dodos uz savām naktsmājām. Nevaru vien nopriecāties, ka beidzot ir silts.
5.dienas veikums:
166km ; 7,34 h ; vidējais ātrums – 22km/h ; maksimālais – 79 km/h
Brokastis – 2 liras
Veikals – 3,5
Pusdienas – 8
Vakariņas – 15
Hostelis – 30

6.     Diena (3. novembris)

Brīžiem rēja suns, brīžiem kāds pilsētā skaļi lūdzās, tomēr esmu 12 stundas godam nogulējis.  Sapumpēju tukšo riepu un dodos brokastīs. Kopš ceļojuma sākuma jau 833 km aiz muguras.
Tavuk kebap – to jau es zinu, tādēļ arī jautāju pēc tā. Sēžu, ēdu, garām brauc Antalya’s satiksmes lepnums – zemās grīdas tramvaji.

Antalya’s zemās grīdas tramvaji



Dodoties garām Depo tipa veikalam, iedomājos, ka varētu iebraukt un pajautāt velosipēda kameru. Par laimi pat kāda jauna meitene runā angliski, bet neko labu gan nedzirdu no viņas – kameru nav un pilsētā arī diez vai esot (Iedzīvotāju vairāk kā Rīgā!).
Tā nu es braucu ārā no Antalya’s Adanas virzienā.

Antalya – Alanja maģistrāle


 Gaisa temperatūra virs 20 grādiem, tādēļ ripinos sauļošanās režīmā. Auto maģistrāle ideālā stāvoklī un gana draudzīga velosipēdistiem. Siltās tējas nomainu pret colu. Pa ceļu rāpo gan krabji, gan ķirzakas.
Beidzot mans ceļš sāk vest gar pašu piekrasti, ko arī uzreiz izmantoju, piebraucot pie pašas Vidusjūras. Neticami, bet esmu to sasniedzis!
Pirmā sastapšanās ar Vidusjūru


 Milzīgi viļņi, lai gan vēju nejūtu nemaz. Nopeldēties gan nevaru, jo šķiet pārāk bīstami. Pludmalē esmu viens pats, īsta paradīze – saule, jūra, baltmaize un cola. Kādu stundu panīkstu pludmalē un tad dodos tālāk. Vēl pussimts līdz Alanya. Gar ceļa malām tikai hoteļi, tikai 5 zvaigžņu viesnīcas. Šķiet, ka vienā kilometrā to ir vairāk kā desmit. Tūrisma sezona ir noslēgusies, tomēr vēl jau dažviet ir aizķērušies nedaudzi tūristi.
Sākas nelieli kalni un Alanya ir klāt. Uzmeklēju tūrisma info punktu, iegūstu karti un noskaidroju kur meklēt velodarbnīcu un lētu, labu hoteli. Martins ir vācietis – viņš vada nelielu veloveikaliņu. Aprunājamies, nopērku kameru un dodos uz Divan hoteli. 25 Liras un esmu komfortablā istabā. Vakarā izbrauciens pa pilsētu, suvenīru iepirkšana un vakariņas restorānā.

Attaturka bulvāris Alanya pilsētā
6.      Dienas veikums :
144 km ; 6.40  h ; vidējais ātrums – 22 km/h ; maksimālais – 54 km/h
Hotelis – 25 liras
Veikals – 7
Vakariņas – 15
Suvenīri – 19
Kamera – 15

7.     Diena ( 4. Novembris)

Mans rīts sākas jau naktī. Sakrāmējos un izbraucu jau pēc 04.00. Sāk līt, jā atkal lietus. Nobraucu dažus kilometrus un apstājos autobusa pieturā – vismaz jumtiņš virs galvas. Cerība, ka ātri pāries, paliek tikai un vienīgi cerība. Nostāvu 5 stundas 2m² mazā vietiņā.

Skats no autobusa pieturas uz negaisa apņemto Alanyu


Beidzot līst mazliet mazāk, savelku visu, kas man ir, mugurā, lai būtu silti un dodos ceļā. Vēl aši iebraucu benzīntankā pēc maizes. Ir vētra, ļoti stipra vētra un tieši man pretī. Līst neparasts horizontālais lietus, kalnu upes pārplūdušas, vietām applūdušas mājas un ceļam pāri tek ūdens.

Applūdusī šoseja netālu no Gazipasa pilsētas


 Pabraukt ļoti grūti, lai neteiktu vairāk. Jā, varētu braukt atpakaļ uz hoteli, bet tā tikai būtu zaudēts laiks. Šādu vētru vēl neesmu redzējis un ne tik vēl braucis ar velo.
Gazipasa – tur ieturu pusdienas, (maize un cola) sēžot pamestā jaunceltnē uz vannām. Laiks joprojām briesmīgs.

Kārtējo reizi slēpjoties no negaisa



 Sākas kalni, pēc kāda laika arī KALNI un tad LIELI KALNI. Ceļš vijas starp jūru un kalnu virsotnēm. Līkumi tik daudz, ka brīžiem apjūku ar virzienu.

Vidusjūras piekrastes kalnu ceļi


 Satiksme neliela un arī tie kas brauc, dara to lēnām. Brīžiem šķiet, ka vējš mani aizpūtīs, nobraucienos jābūt īpaši uzmanīgam un stipri jātur stūre. Garāmbraucēji atbalsta mani signalizējot un aplaudējot – nu īsts Tour de Turkey! Vētra, lietus, jūra un kalnu serpentīni – nāvīga kombinācija. Un tomēr līdz ar tumsu tieku līdz nospraustajam mērķim – Anamur, pilsēta Valmieras mērogā. Šeit vējš pūš ar pārcilvēcisku spēku. Ik pa laikam visa pilsēta ieslīgst tumsā. Vispirms iebraucu paēst, atkal tavuk kebap pa 8,5 lirām. Visi mani apbrīno, kā es tik daudz un tādā laikā esmu spējīgs nobraukt. Ēstuves cilvēki stāv apkārt manam velosipēdam un brīnās, kaut ko runā savā starpā. Kāds man jautā cik tad maksā? Atbildu, ka lēts – ap 200 eur. Viņi šokā – nevar noticēt, ka var būt tik dārgs velosipēds. (Labi, ka vienu nulli noklusēju) Pasmaidu un dodos uz hoteli, norunāju cenu uz 25 lirām un man ierāda istabu 4. stāvā 13. numuru. Te viss ir spocīgi, atkal uz brīdi pazūd elektrība. Beidzot pieķeru sevi pie domas, ka vēlos ātrāk tikt prom no šejienes, nepatīk man šī pilsēta. Saņemu ziņu no mājām, ka rīt laiks būs krietni labāks, tādēļ nolemju celties agri un mēģināt tikt līdz 200 km attālajai Mersin. Vai izdosies? Nezinu, to mēs redzēsim rīt.
Vējš neganti auro, elektrība raustās, un es cenšos aizmigt.
7.      Dienas veikums :
135 km ; 7.21  h ; vidējais ātrums – 18 km/h ; maksimālais – 74 km/h
Hotelis – 25 liras
Veikali – 12
Vakariņas – 8,5

8.     Diena (5. novembris)


Pils Vidusjūras piekrastē


Modinātājs nav vajadzīgs, jo aiz loga ir mošeja ar visām tās izrietošajām sekām. Izbraucu 6.00. Kalni, kalni, ceļu remonti un atkal smagi kalni.

Braucot kārtējā serpentīnā


Ceļmalā noģērbju visas liekās drēbes, jo ir jau patiešām karsts. Kamēr pusdienoju, mani ir noķēris kāds velotūrists. Piebraucu pie viņa parunāties, Žaks ir no Francijas, pavecs vīrs dodas pusgadu ilgā ceļojumā uz Namībiju. Šoreiz gan noraidu viņa piedāvājumu doties uz Āfriku, bet nākamreiz  – noteikti pievienošos. Tā kā viņa temps ir lēnāks, uzreiz vienojamies, ka brauksim atsevišķi un es aizbraucu prom. Atkal kalni, atkal veicas ar kravas auto izmantošanu…

Tiek būvēta jauna maģistrāle


Pelde jūrā un suvenīrakmentiņu lasīšana. Pēc brīža konstatēju, ka aizmugurējās bremzes alkst pēc jauniem bremžu klučiem. Nu neko darīt, ir tak vēl priekšējās bremzes.
Pusdienas ieturu Siftike pilsētā.  Tā kā viņiem nav vistas kebaps, ēdienkartē uz labu laimi izvēlos kaut ko. Man par brīnumu, atnes uz picas maizes malto gaļu ar zaļumiem un tas viss 1,5 (!) metru garumā. Gana labs pat man.  Atkal nebeidzamais stāsts par ceļojumu un par to kur tāda Latvija.

Mevlana – 1,5 metrus garš ēdiens
Ceļš līdzenāks, tik nelieli pauguri ar mandarīnu un citronu plantācijām. MERSIN – tā vēsta uzraksts pēc kura mazliet vēlāk – MERSIN 20. Vai nav vienalga, jau vismaz 40 km braucu pa pilsētu. Pa labi nebeidzami daudzstāvu māju rajoni vidusslānim, ar žogu apkārt un stingri apsargāti. Satiksme nepatīkami ātra un neprognozējama.
Grāmatu veikalā man laipni paziņo, ka viņiem nav Turcijas karte. Njā, tad jau kurpju veikalā šņores arī nevajadzētu tirgot!
Vakariņās apēdu kādu gana asu kebap un dodos meklēt kādas naktsmājas. Atrodu labu hoteli, kur sulaiņi tik skraida man apkārt. Sarunāju cenu uz 50 lirām. Visi uzvalkos, sāku justies neērti, bet nu kā ir tā ir. Protams istaba līmenī ar visu ko vien vajag. Vakarā tieku pie interneta un saprotu, ka uz Latviju negribu – tur joprojām krīze un vēl piedevām sniegs.  Patiešām šķita interesanta iespēja iepikot draugu, (draugiem.lv) kad ārā ir virs 20 grādiem.
8.      Dienas veikums :
222 km ; 10.01  h ; vidējais ātrums – 22 km/h ; maksimālais – 72 km/h
Hotelis – 50 liras
Veikali – 5
Pusdienas – 8,5
Vakariņas – 8,5

9.     Diena (6. novembris)

Kārtīgas, viesnīcas brokastis un dodos ceļā. Silts, saule silda jau no paša rīta. Ceļš uz Adanu ved caur rūpniecības rajoniem.

Maģistrāle starp Mersin un Adanu

Pirms pusdienlaika, iebraucu Adanā – vienā no lielākajām Turcijas pilsētām. Meklēju tūrisma info punktu, apstāties nevaru, jo tad man apkārt saskrien kurdi un grib runāties. Esmu braucošs brīnums! Netālu no dzelzceļa stacijas, ieeju kādā mazā kafejnīcā, kur pie datora sēž iestādes īpašnieks. Angliski nerunā, tomēr mēs saprotamies caur google vārdnīcu. Drīz viņš man atnes Turcijas karti no tuvējā DUS. Kad taisos projām, ierodas viņa draugs, kurš runā angliski un ir studējis inženierzinātnes Maskavā, tātad saprot arī krieviski. Jautāju visu, kas man interesē, kopīgi saplānojam man ceļojuma nobeigumu. Viņš stingri iesaka nebraukt pie Sīrijas robežas, jo man nav vīzas.

Adana, vecākais, lietošanā esošais akmens tilts pasaulē

Lielākā mošeja Turcijā

Sirsnīgi atvados un dodos paēst. Vietējā kebap ēstuvē mani burtiski ēd nost ar jautājumiem par ceļojumu – velosipēds vispār ir kosmisks brīnums. Vēl tik ieeju pēc vēl kādas kartes Turist merkezi un tad jau dodos uz 130 km attālo Iskenderun. Ceļš garlaicīgs, nav kalnu un gandrīz tikai taisns. Vakarā vēl 2 stundas tumsas brauciens un esmu klāt. Pilsētā daudz jauniešu brauc ar skūteriem un neizskatās īpaši viesmīlīgi – brauc tuvu man un bļaustās. Ātri atrodu labu viesnīcu, nokaulēju cenu uz 60 lirām un dodos uz savu istabu. Nomazgājos un eju uz tuvāko veikalu nopirkt drēbes – kreklu un bikses, apnicis, ka visi skatās un brīnās par manu ‘’kosmonauta’’ tērpu. Par 18 latiem tieku pie stilīgiem džinsiem un krekla. Nopērku šo to graužamu un pie jūras, centrālajā laukumā, nosvinu sava aktīvā brauciena beigas. 9 dienās nobraukti 1545 kilometri. Rīt un parīt plānots tik vien kā pavizināties pa piekrasti.
9.      Dienas veikums :
211 km ; 8:50 h ; vidējais ātrums – 24 km/h ; maksimālais – 64 km/h
Hotelis – 60 liras
Veikali – 6
Pusdienas – 10
Vakariņas – 5

10.  Diena (7. Novembris)

Gana labas brokastis – jau par labu atzītā baltmaize, kurai virsū smērēju sviestu un lieku liellopa gaļas desu, klāt dārzeņi un olas. Manam Scott’am galīgi viss apnicis – abas riepas tukšas. Sapumpēju tuvējā DUS’ā, izbraucu loku pa pilsētu un dodos uz Arsuz.

Skats uz Iskenderun pilsētas piekrasti


Pa ceļam gan 2 reizes jāsalīmē kamera, bet nu jau pēc divām stundām esmu mazajā piejūras pilsētiņā – Arsuz. Sameklēju hoteli divām naktīm un dodos uz pludmali – tāda pamesta un ne īpaši tīra, tomēr vēlme pacepināties ir liela, tādēļ ģērbjos tik nost un liekos uz dvieļa, ko esmu aizņēmies no hoteļa.
Cola, cepumi, baltmaize ar zemeņu ievārījumu – lieliski. Ātri vien paliek garlaicīgi – pētu kartes un domāju par ceļojumu. Drīz vien dodos uz viesnīcu – šķiet ka beidzot vajadzētu noskūties.  Šodien kaut kā pietrūkst…nogurums.
10.  Dienas veikums :
43  km ; 2:20 h ; vidējais ātrums – 18,5 km/h ; maksimālais – 34 km/h
Hotelis – 50 liras
Veikali – 14

11.  Diena (8. Novembris)

Atkal kārtējās 12 stundas ir nogulētas. Doma par Sīriju, joprojām šķiet kārdinoša, tādēļ ņemu velosipēdu un dodos gar piekrasti uz Sīrijas pusi. Tā kā krava ir atstāta viesnīcā, ripo gana labi. Skaistie skati, kalni un saule.

Skatos kartē, lai uzzinātu cik tālu vēl līdz Sīrijai

Ceļš pa upes gultni


 Ceļš kļūst arvien šaurāks, līdz vienā brīdī paliek vien akmeņaina brauktuve, kura izcirsta klintī gar pašu jūru.

Klintī izcirstais ceļš


Daži makšķernieki un nekā vairāk. Joprojām saule cepina, bet ir parādījies ļoti spēcīgs vējš, kurš padara braukšanu bīstamu un ļoti grūtu. Telefons jau uztver Sīrijas signālu, esmu nieka 20 km attālumā no robežas.

Mans galējais ceļojuma punkts – 20 km attālumā no Sīrijas


 Neliela fotosesija un dodos atpakaļ, kādu laiku pavadu lagūnā, peldoties un lasot gliemežvākus. Garām pabrauc kāda fūre, šķiet aizdomīgi, pa šādu ceļu tik liels auto. Pēc kāda laika auto brauc atpakaļ, es nofotografēju, kā tā šķērso nelielu kalnu upīti. Tas šoferim gan nepatika, viņš izlec no auto un nākot pie manis sauc, lai nekavējoties izdzēšu bildi. Saku, ka tūlīt to izdarīšu, ka nezināju par bildēšanas liegumu. Viņam redzot izdzēšu uzņēmumu, aizdomīgais tips vēl paskatās citas bildes un par laimi man, dodas uz savu kravas auto. Jā, nobijos, nebija patīkami, bet jautājums paliek – ko šāds auto veda gar piekrasti, netālu no Turcijas/Sīrijas robežas? Tad nu ne savā ādā minos 25 km atpakaļ uz hoteli.

Arsuz pilsētas pludmale


Beidzot patiešām jūtos vientuļi  – gribas mājās. Pēcpusdienā ir vairāk apmākusies, to es pavadu pastaigā gar krastu. Jā, rīt lielā diena, jau agri no rīta sāksies 39 stundu ceļš uz Rīgu. Vēl tik jāsapako soma un jāpaguļ.
11.  Dienas veikums :
67  km ; 3:55 h ; vidējais ātrums – 17 km/h ; maksimālais – 59 km/h
Veikals – 9 liras

12.  Diena (9. novembris)

Nakts gulēta švaki – šodien tak lielais notikums – dodos mājās! Rīts ir ļoti agrs, ceļos pēc trijiem, lai jau  04.00 izbrauktu no Arsuz. Nominu 40 km līdz Iskenderun, izskatās, ka vilciena nav, jā manas aizdomas apstiprina kāds stacijas darbinieks – vilciens nebūs. Ķeros pie B plāna un dodos uz šoseju, kur pietur Dolmuši (Turcijas taksobusi). Ilgi nav jāgaida, kad īstais ir apstājies. Pat bail prasīt vai vispār velosipēdu var tur ielikt, bet nu savu draugu tak neatstāšu. Parasto 8 liru vietā tiek prasītas 40. Saku, ka dārgi – man atbild, ka lētāk nebūs un lai minos pats. Samaksāju un velo veikli tiek uzlikts uz aizmugurējajiem sēdekļiem. Ļoti jau negribēju 140 km braukt ar velo.
Pasažieri tiek uzņemti krustojumos, ceļa vidū, nereti sarkanā gaisma tiek ignorēta. Autobusiņam ir vadītājs un ‘’stjuarts’’, kurš atver durvis, ierāda vietas salonā, dod padzerties un ik pa laikam pasažieriem uz rokām uzpilina citronu eļļu, lai tās būtu tīras!
Pēc nepilnu 3 stundu brauciena, izkāpju Adanā, kur uzreiz dodos uz dzelzceļa staciju, kur man skaidrā turku valodā paziņo, ka vilcienā velosipēdu kategoriski nedrīkst ņemt. Dodos uz kafejnīcu, kur biju pāris dienas atpakaļ, stāstu par savu problēmu. Atkal valodas problēmas, tomēr saprotamies, lai gan es zinu dažus vārdus turciski, bet viņš – angliski. Kopā aizejam uz staciju, kur tiek noskaidrots, sarunāts, ja velo ieliks mazā kastītē, tad varbūt paņems. Nopērku studenta biļeti sēdvietai un dodamies atpakaļ. Tiek sameklētas divas kastes, līmlenta. Tā kā laiks man vēl ir, dodos nelielā pastaigā pa pilsētu. Apēdu gardu kebap, nopērku dažus saldumus latviešiem un dodos atpakaļ, kur jau mani gaida iepazītais inženieris, kurš spēj runāt ne tikai angliski, bet arī nedaudz krieviski. Daudz diskutējam par manu ceļojumu, dzīvi Latvijā, par būvniecību. Viņš izmaksā man īstu turku kafiju – stipra, bet patiešām laba.

Dzerot turku kafiju



No divām kastēm sataisu vienu un lieku iekšā izjauktu velosipēdu. Sirsnīgi pateicos un nesu savu dārgumu uz staciju. Lai gan izmērs par lielu, tomēr bagāžas stūrītī to pa pusei iebīdu. Vēl kāds brīdis līdz vilciena atiešanai, tādēļ sēžu uz perona, kur mani uzrunā kāds topošais angļu valodas skolotājs. Abi priecājamies, ka varam runāt angliski. Laika nav daudz, tomēr pastāstam viens otram par sevi un apmaināmies ar e-pasta adresēm.

Adanas stacijā ar savu bagāžu


Ūdens un maize ir nopirkta, kāpju iekšā vilcienā, kur man būs jāpavada turpmākās 19 stundas. Vilciens tīrs, kārtīgs, sēdvietas ērtas – prieks… prieks par to ka dodos mājās.
Izcili kalnu skati, tuneļi un nebeidzama līkumošana pa kanjoniem. Vēl tik jāaiziet līdz barotavas vagonam un jāuzņem kāds gardums ilgajam braucienam. Nu jā, rīt jau ap šo laiku būšu aukstajā, bet mīļajā Rīgā.
12.  Dienas veikums :
41  km ; 1:56 h ; vidējais ātrums – 21 km/h ; maksimālais – 37 km/h
Veikals – 5 liras
Pusdienas – 8
Līmlente – 7
Saldumi – 4
Vilciens – 32
Dolmuš – 40

13.  Diena (10. novembris)

Vēl iepriekšējās dienas vakarā, vilcienā mani aizstāv Raufs, kurš kontrolierim skaidro, ka mans velosipēds ir ceļojuma līdzeklis un ka es to nevedu pārdošanai, tādejādi mani pasargā no bagāžas biļetes. Uzsākam sarunu, Raufa angļu valoda ir nabadzīga, tomēr mums abiem ir ļoti interesanti dzirdēt dažādas lietas – man par Turciju – viņam par Latviju. Uzzinu cik ļoti turkiem nepatīk armija, budžeta nelietderīgais izmantojums. Par to, ka ražu Turcijas dienvidos var novākt pat 3 reizes gadā, par to cik bieži un kā lūdzas musulmaņi. Raufs mācās maģistrantūrā ekonomiku, viņam ir sieva un viņiem drīz būs bērniņš. Vienmēr esmu augstu vērtējis sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem, arī šis ceļojums nav izņēmums un esmu ticis pie sarunu biedra vairāk kā trīs stundu garumā. Stāstu par krīzi Latvijā, par lielo bezdarbu un nodokļiem. Raufs gan saka,ka bezdarbs viņiem ir vismaz trīs reizes augstāks, toties nodokļi gan ir krietni zemāki. (PVN – 9%, maizei – 1% )
Pirms pusnakts viņš dodas lūgties uz vilciena tualeti, bet es liekos uz auss, lai gan gulēšana nav diez ko ērta. Pēc 02.00 mani modina kontrole – atkal par velosipēdu – neizdodas man vairs izvairīties un samaksāju 10 liras prasīto 15 vietā.
Sāk aust gaisma un man miegs vairs tik ļoti nenāk. Vilciens kavējas, tādēļ mirkli, ko piemin ikkatrs Turcijas iedzīvotājs, noskatos pa logu. 09.05 nomira viņu vadonis Ataturks un katru gadu šajā brīdī skan sirēnas un cilvēki apstājas. 45 minūtes vēlāk kā plānots, vilciens apstājas Hyderpasas stacijā, stiepju savu velo kasti līdz prāmim, kurš mani ar nelielu līkumu aizved līdz Eiropai.

Hayderpasas dzelzceļa stacija


Ir saulains un patiešām silts. Līdz tūristu info punktam nevaru nokļūt, jo nav viegli nest kasti, tādēļ noķeru pirmo taksi, kurš par 40 lirām aizvizinās mani līdz lidostai. Jaunais turks, runā tikai savā valodā, rāda bildes telefonā un brauc nedaudz virs 100 km/h pa pilsētu. Lai gan lidosta ir 30 km no centra, tur nokļūstu 20 minūtēs. Vēl tikai briesmīgi dārga maltīte Burgerkingā (21 lira) un atliek vien gaidīt savu lidmašīnu.  Jā, ceļojums ir beidzies!

 Kopumā nobraukti 1696 km

Dienā vidēji iztērēti 20 Ls

Secinājumi par Turciju

Satiksme

·        Ātrumu neievēro, brauc kā džigiti
·        Pagriezienus rāda tikai tad, kad pašiem ir izdevīgi
·        Ar riteņbraucējiem nav attiecību, jo tur tādu nav
·        Signalizē vienmēr un visur
·        Pie sarkanās gaismas var arī braukt
·        Gājēju pārejas – nekad neviens nelaiž
·        Kalnos brauc prātīgi un kulturāli
·        Dolmoši mēdz braukt ar vaļā durvīm
·        STOP zīmes neviens neievēro
·        Kravas auto piekraus tik tālu, lai tie varētu uzbraukt kalnā

Cilvēki

·        Laipni, izpalīdzīgi
·        Izskaidros savā valodā jebko
·        Reti kurš runā kaut nedaudz angliski
·        Parasti viss notiek kā sarunāts
·        Prasa vairāk naudu par pakalpojumu, nekā vajadzētu
·        Katrs kurš zina vismaz vienu vārdu angliski, tev to pateiks
·        Vienmēr dalīsies ar to, kas viņam ir

Ceļi

·        Pietekami labi, salīdzinot ar LV
·        Segums pielāgots karstam laikam
·        Ceļazīmes ļoti maz (pat pilsētā)
·        Ceļa norādes – pietiekami
·        Šosejas velobraucējiem draudzīgākas nekā LV
·        Fantastiski kalnu ceļi

Drošība

·        Lielveikalos pie ieejas metāla detektors un somu pārbaude (arī lidostās jau pie ieejas)
·        Pilsētās nakts policijas patruļas
·        Bieži vien krustojumos satiksmi regulē policija
·        Tuvāk valsts robežai daudz karavīri patrulē ar automātiem

Laika apstākļi

·        Novembra sākumā arī zemākajos kalnos ir sniegs
·        Gaisa temperatūra  kalnu rajonos nedaudz virs 0 °
·        Bieži, daudz un ilgstoši līst
·        Vidusjūras piekrastē silts, saulains, taču var būt ļoti stipri negaisi ar vētru
·        Starpkalnu līdzenumos un pie jūras var rasties pēkšņi un ļoti stipri vēji – virs 30 m/s
·        Novembrī, Vidusjūras piekrastē  gaisa temperatūra sasniedz pat +30 °

Vispārīgi

·        Ļoti daudz benzīntanki
·        Pat mazos ciematos ir juvelierveikali
·        Maz grāmatnīcu
·        Praktiski nekur nav iespējams iegūt sīkāku Turcijas karti
·        Ir vai nu ļoti labi sakoptas vietas, vai arī baigā miskaste
·          Pie maltītes vienmēr pasniegs ūdeni

18 replies on “Ar velosipēdu šķērsojot Turciju“

Leave a Reply